1. Viena no grūtākajām mākslām (māks-lām) ir prasme pareizi ceļot.

2. Mūsdienu (mūs-die-nu) cilvēks ceļo vairāk, nekā ceļojusi viņa vecmāmiņa (vec-mā-mi-ņa), bet šķiet, ka mūsu vecmāmiņas no saviem ceļojumiem vairāk (vai-rāk) pārvedušas.

3. Pareizi ceļo tas, kas no ceļojuma atgriežas (at-grie-žas) bagātāks savā garā.

4. Ceļot prot tas, kā sirds ir redzīga (re-dzī-ga) un kā acs prot apstāties (ap-stā-ties) un svētīt.

5. Ceļot prot tas, kas savu sirdi prot atraisīt (at-rai-sīt) un kā pirksti (pirk-sti) krampjaini (kramp-jai-ni) nesažņaudzas (ne-sa-žņau-dzas).

6. Kad acis (acis), ausis (au-sis) un sirds (sirds) atveras, dvēsele izpeldas skaistumā (skais-tu-mā).

7. Es neprotu (ne-pro-tu) mieru rast tikai sevī, man vajadzīga plaša pasaule, lai pārmācītu savu dumpīgo (dum-pī-go) dabu un lai remdētu nepieciešamās slāpes pēc skaistuma.

(Z. Mauriņa.)