Virs ezera lidoja milzīgs vanags. Brūnos spārnus plaši izpletis, tas gatavojās uzbrukt staltam, baltam gulbim. Mednieks ātri pielādēja, notēmēja un izšāva. Ievainotais vanags iekliedzās, gribēja aizbēgt mežā, bet bija par vēlu. Smags kā akmens tas nogāzās pie mednieka kājām.

Mednieks aizsteidzās mājās. Attaisījis būdiņas durvis, viņš no pārsteiguma iepleta acis. Uz galda skrošu kaudzītē atkal mirdzēja tā pati dzeltenā skrots, kas jau divreiz bija izšauta. Vai tas nav brīnums!

( Pēc Ž. Grīvas.)