Svētdienas rītos trolejbusos, kas brauca uz trasi, vairs nebija rūmes, un reizēm pat kāds ducis jauno cilvēku, cits citu aiz krāgas turēdami, solidāri spiedās kāpnītēs būdas mugurpusē. Tāpat kā pārpildītos bāņos vakarā līdz Vecāķiem satupa uz jumtiem. No tālienes tāds trolejbuss akurāt kā dienvidu sulīgo vīnogu ķekars. . . Štrunts vien bija no durnuma, un rets tobrīd nodzīvojās līdz kliņķim.

(Avots, 1987, Nr.9)

Citureiz viņš redzēja tur trīs vecākas sievietes melnos apģērbos. Varbūt tās bija trīs aizmirstas vecas jumpravas no tuvējās muižas.

(K. Štrāls.)

,, .. viņš bija augstdzimušo vāciešu sugas pārstāvis, ap kuru neredzami virmoja fāterlandes garā uzpūstā dvinga ..’’

(H. Dorbe.)

Tā jau tas ir iestellēts, ka katram mums ir kaut kas savs - vienam autiņš, otram, re, atkal kāds cits verķis, trešam - zirgs, kas naktī dzied . . .

(Liesma, 1987, Nr. 4)