1. Viņš tur gulēja aiz ciema pakalna malā, šis pelēkais akmens. Liels kā siena tupesis, nosūnojis, norepējis.

Kamēr vien viņš atminējās, siliņi bija turpat viņam apkārt raisījuši savus zilos pumpuriņus, ziedējuši līdz pat vēlam rudenim, nobiruši un palikuši zem sniega.

(E.Birznieks-Upītis.)

2. Vienā kaktā stāvēja stirāji. Tos lika ratos vai važās, kad brauca kur labākā vietā. Tos bāza arī sēdekļa maisā, jo tie bija daudz patīkamāki nekā salmi un nesasēdās tik ātri.

(J.Jaunsudrabiņš.)

3. Lai arī cik sūri, grūti jāplēšas un jācīnās ar darbiem, māte tomēr nekad neaizmirsa ieliet sunīšam laku vai pamest kaķam viņa tiesu . . .

                                                                                                                               (A.Austriņš.)