1. Vienreiz mūsu mājā bij laikam tā kā kāds gods: cilvēku bij lieli daudzi istabā, visi runājās un smējās, uz loga bij pudele, pusē ar brandvīnu, un glāzīte, tāda ar kāju, tai līdzās.

2. Viena ,,viešņa’’ piesēdās kungam līdzās un sāka ar viņu runāties; tikām runājās, kamēr sāka raudāt, tad saņēma kungam aiz naudas un naudai deva mutes .

3. No kurienes gan lai viņas saviem bērniem lietiņas un kliņģerus atved, ja ne no Rīgas? Lūk, uz galda nolaupīts, izcepts kālis, mušu ap to vai vesels simts.

4. Kristumāte salēja ūdeni māla krūzē - tā bij manas mammiņas krūze -, katliņā palika biezumi, tos kristumāte ar rokām izņēma ārā, viņa paņēma ātri, ātri un ar lūpām pūšļāja, - un tad ar visu vāku ielika krāsnī atpakaļ.

5. Bet mūsu Jēzuks tas bij mums tā kā otra puiša vietā iesvieda bļodā divus lielus, lielus lāpīteņus cimdus kā suņa galvas noklaudzēja vien.

(Pēc Doku Ata.)