Pie pianīna rūdīta klavierētāja pozā sēdēja Ojāriņš Raimondiņš. Tu kaut kur aizsācies kā balts mākonis zilās siena laika debesīs un, naskodams savu ceļu, veidojies un brīnījies. Pasažieru vairums dīkoja uz klāja. Sacītais aizmiglotā līdzībā tās pašas tēmas tirzājums vien bija. Jā, tikai tādai jābūt viņa aizmūža zīmei. Pieminekļu kalšanas formula ir mūžveca: akmens bluķim atskalda nost lieko. Tas manī iesēja naidu kā vaislīgu pelējumu, kas vēlāk, pusaudža gados, savairojās tik milzonīgi, ka līda laukā no ausīm, acīm un deguna.

(Z. Skujiņš.)