Silts, mīlīgs rīts ausa augusta sākumā. Kā pelēkā autā bieza migla bija ietinusi mežus un druvas. Saule vēl nebija lēkusi, jo gaismiņa tikko sāka svīst. Dīvainie miglas tēli, daždažādi izķēmojušies, vēl nemaz necilājās, it kā šie būtu sapņotāji, kam uz rīta pusi uznācis pats gardākais un cietākais miegs. Tomēr ilgs dusas brīdis viņiem vairs nebija vēlēts. Putni mežā iečirkstējās, grieza sen jau kamēr briedēja rudzu druvu - kā likās, tie gulētājiem sauca, ka laiks celties. Arī austrumā blāzma metās aizvien sarkanāka, aizvien kvēlaināka.

(Apsīšu Jēkabs.)