1. Ar zaļo zāli priecīgs avots runā,

Krīt viņam mutē zeltains ziedu čemurs.

                                ( J. Sudrabkalns.)

2. Ap māju staigā vējš, brāzmains Kurzemes vējš, nedod mieru svētku karogiem. Vējš un karogi sargā pilsētas mieru, bāka sūta sveicienus kuģiem, un kaut kur tālu no austrumiem sārtos ausmas zābakos brien šurpu jaunais rīts.

  (D. Zigmonte.)

3. Ir ļoti agrs rīts. Saule vēl nav atvērusi acis.

4. Mežiņā staigā rudenis,

   Apses pazarā pakāris

   Sarkano mētelīti.

                    (Aspazija.)

5. No purva ceļas drēgna, piemirkusi migla. Visu pēcpusdienu viņa staigā pa atmatu,

vēl aiz krūmiem un bērziņiem turēdamās, bet līdz ar novakariem viņa pa zemākām

vietām slepus zogas arvien tālāk un tālāk, apņem visu atmatu, zagšus lien pa grāvjiem

uz augšu, kur pļāvējas savus bērnus nolikušas, un birdina no smilgām tiem aukstu rasu sejā.

                          (E. Eferts - Klusais.)

6. Vējš pelēkus mākoņu lakatus loka.

                                         ( A. Grigulis.)

7. Tas ir saulriets, kas, pametis sniegā sārtu lakatu, pats stāv pamalē un smejas.

Zilas egļu ēnas stiepj tam pretī nosalušus pirkstus - varbūt satīs, varbūt sasildīs?