Parasti ar barbarismu saprot tikai nevēlamu svešu elementu, neiederīgu citvalodas faktu. Visbiežāk šo vārdu attiecina uz leksiku, saprotot ar barbarismu nevēlamu aizgūtu vārdu, bet dažreiz par barbarismiem sauc arī sintaktiskas konstrukcijas, morfoloģijas un vārdu darināšanas elementus, kā arī veselus teicienus, kas pārņemti no citas valodas.

Jautājums par barbarismiem valodniecībā ir maz izstrādāts. Lielo tautu valodās barbarismi nav tik aktuāli kā latviešu valodā, kura ilgu laiku bijusi pakļauta varmācīgai vācu valodas ietekmei un kuru ietekmējusi un ietekmē krievu valoda, kas tagad tiek plaši lietota līdzās latviešu valodai.

Krievu leksikoloģiskajā literatūrā barbarismi tikpat kā nav aplūkoti. Parasti šo jautājumu piemin vai nu garām ejot, vai vispār par to nerunā.

Lingvistisko terminu vārdnīcā uzrādītas trīs barbarismu izpratnes. Par barbarismiem uzskata

1) «nepareizi» darinātus vārdus, formas un izteicienus, kas neatbilst attiecīgās valodas likumībām;
2) citvalodu vārdus, kas tiek izmantot kolorīta radīšanai, aprakstot svešu zemju dzīvi (visbiežāk tulkojumos);
3) citvalodu cilmes vārdus (arī izteicienus u. tml.) , kas nav atzīti par literāriem un ko lieto tikai atsevišķas sociālas grupas.

Uzskats, pēc kura par barbarismiem uzlūko citvalodu vārdus, ko visbiežāk sastop tulkojumos, latviešu valodniecībā nav nostiprinājies. Latviešu valodniecībā barbarismu jēdziens vienmēr ir saistīts ar valodas kultūras problēmu, un barbarismu izpratne latviešu valodniecībā ir vistuvāka pēdējam minētajam barbarismu traktējumam.

Ar barbarismu saprot aizguvumu, kas no valodas kultūras viedokļa nav vēlams, jo valodā ir atbilstošs cits vārds, kam šādas nevēlamas nokrāsas nav. Šādus aizguvumus izjūt par barbarismiem tāpēc, ka tie ļoti tieši atgādina svešo paraugu un liek domāt par atbilstošo valodas kultūras ziņā nevainojamo ekvivalentu, piemēram, zafte (vācu Saft, latv. ievārījums), braņīt ( latv. bārt, rāt).

Barbarismi ir aizguvumi, kurus valodā izjūt par svešķermeņiem un bez kuriem var arī iztikt, jo vārdu krājumā ir citi, labāki - stilistiski neitrāli vārdi. Barbarismi jauc leksiskās normas un ir literārajā valodā nevēlami. Tomēr barbarismi vārdu krājumā turas diezgan sīksti un rodas pat no jauna. Tam ir vairāki cēloņi, visbiežāk vēsturiski apstākļi, bet var būt arī citi. Dažkārt valoda tiek piesārņota ar barbarismiem it kā humora pēc. Diezgan bieži barbarismu lietošanai par cēloni ir runātāju nevērība, kuras dēļ leksikā iezogas barbarismi. Šādi vārdi pielīp kā dadži, un grūti no tiem tikt vaļā. Kāda gan vajadzība latviešu valodā ir pēc vārda vot! un tomēr mutvārdu runā tas iesprūk pat labiem literārās valodas pratējiem. Daži barbarismi rodas, parodējot citas valodas vārdus, piemēram, bauris, kultūrtrēģeris reihs, fīrers. Valodas attīstības gaitā daļa barbarismu iegūst stilistisku vai emocionālu ekspresivitāti.

No valodas vēsturiskās attīstības viedokļa A. Ozols šķir:

1)  sākotnējos un

2) attīstības barbarismus.

Sākotnējie barbarismi ir barbarismi, kas tādi ir jau aizgūšanas laikā, piemēram, deķis 'sega', ķisens 'spilvens', ziņģēt 'dziedāt', šķiņķot 'dāvināt', braņīt 'bārt, rāt', duraks 'muļķis'.

Attīstības barbarismi rodas sakarā ar kultūras un valodas vēsturisko attīstību, kad nevēlami aizguvumi tiek aizstāti ar nacionālās valodas jaundarinājumiem. Par attīstības barbarismiem uzskatāmi barbarismi, kas par barbarismiem kļuvuši valodas tīrīšanas rezultātā vēlākā laikā, piemēram, beķeris 'maiznieks', mālderis 'krāsotājs', spīķeris 'noliktava', pletīzeris 'gludeklis', vešeriene 'veļas mazgātāja', brūte 'līgava', brūtgāns 'līgavainis', spička 'sērkociņš'.

Īpatnējo vēsturisko apstākļu dēļ latviešu valodā barbarismu slānis ir bijis ļoti plašs, un katram vārdam ir sava attīstības vēsture, kas nosaka tā funkcijas mūsdienu valodā. Ievērojot barbarismu funkcionālās īpatnības, mūsdienu literārajā valodā šķiramas vairākas barbarismu grupas.

1. Ir vārdi, kas klasiskajā literatūrā lietoti gluži neitrāli un vēl tagad dažreiz dzirdami vecāku ļaužu valodā, bet mūsdienu literārajā valodā tie ir neapšaubāmi barbarismi vai, kā saka M. Stengrevica, absolūti barbarizējušies, piemēram, trekteris, zoste, smeķēt, nāburgs, luste, ģifts, paģērēt. R.Blaumaņa «Purva bridējs» nav domājams bez vārdiem vešeriene, Asta madāma utt., mūsdienu literārie vārdi veļas mazgātāja, kundze būtu vēsturiskās patiesības sagrozījums. Tas pats būtu, ja Vecpiebalgas dreimaņus brāļu Kaudzīšu, A.Austriņa un citos darbos pārdēvētu par virpotājiem.

Šādiem pilnīgiem barbarismiem nav savas vietas latviešu literārās valodas leksikostilistiskajā sistēmā, tos izmanto galvenokārt personāža, vides un laikmeta kolorīta raksturošanai. Personāža valodā barbarismi noder kā tipizācijas līdzekļi un runas situācijas raksturotāji. Autora valodā barbarismi palīdz radīt attiecīgo noskaņu. Piemēram:

Beidzot meistars atnāk pavisam šķībs, vaigs tāds skumīgs, un saka, esot nodzēris vaservāgu, vai es nevarot nopirkt jaunu..

(B. Vilks. Rūjiena un rūjienieši.)

2. Ir tādi barbarismi, kas, nezaudējot barbarisma raksturu, zināmu vietu valodas leksikostilistiskajā sistēmā tomēr ir ieguvuši un tiek izmantoti kā ekspresīvi izteiksmes līdzekļi spilgta negatīva emocionāla vērtējuma - ironijas, nievājuma, nosodījuma - paušanai. Tādi ir, piemēram, vārdi andele 'tirgošanās', andelmanis 'tirgotājs', perša 'dzejolis'. Te ar andeli saprot sīku, blēdīgu tirgošanos, līdzīgs saturs ir arī vārdam andelmanis un perša ir tikai vājš dzejas darbs. Dažreiz semantiskā transformācija skar tikai atvasinātu nozīmi, piemēram, mālēt 'gleznot' (barbarisma pamatnozīme 'krāsot telpas' ir neitrāla), kas izsaka spilgtu negatīvu emocionālu attieksmi.

Te pieder arī barbarismi ar parodijas raksturu. Aplūkotā veida barbarismiem ir vienkāršrunas vārdu stilistiskās funkcijas, tā ka tos varētu uzlūkot arī par vienkāršrunas vārdiem. Barbarismi ir arī galvenais žargonismu avots, piemēram, foršs un feins 'labs', 'lielisks', klapēt 'saskanēt', klārēt 'skaidrot', zakuska 'uzkožamie'.

3. Ir barbarismi, kas valodas attīstības gaitā ir zaudējuši barbarisma raksturu. Tas notiek tad, ja aizguvums kļūst par galveno vai vienīgo attiecīgās parādības apzīmējumu valodā, piemēram, niere (senāk īksts), vai iegūst papildkomponentu, kas to padara par literārās valodas piederumu, visbiežāk par sarunvalodas vārdu (par barbarismiem šādi vārdi vērtējami tikai vēsturiski). Mūsdienu latviešu valodā sarunvalodas vārda statusu ir ieguvusi laba daļa kādreizējo barbarismu, piemēram, bode 'veikals', skāde 'zaudējums', smuks 'skaists', šņabis 'degvīns'. Kļuvuši par sarunvalodas vārdiem, tie veic sarunvalodas vārdu stilistiskās funkcijas.

Piemēram:

" .. es kā suns noskrienos ik dienas - uz kombinātu un atpakaļ, uz tirgu un pa bodēm.." (D.Zigmonte. Jūras vārti. R., 1960, 103.lpp.)

Līdzās citiem sarunvalodu raksturojošiem elementiem (salīdzinājums kā suns, darbības vārds  noskrieties) vārds bode šeit ir ar ļoti skaidru sarunvalodas stila nokrāsu, bez kādām subjektīvi emocionālām niansēm.

4. Ir barbarismi, kuru attīstībā vērojami sarežģītāki leksikostilistiskie procesi - vārdi apaug ar jaunām nozīmēm, kļūst polisēmiski, un to leksiski semantiskajiem variantiem ir dažāda vieta mūsdienu latviešu literārajā valodā. Barbarisma pamatnozīme var novecot, tai blakus var rasties citas nozīmes ar noteiktu vietu valodas leksikostilistiskajā sistēmā. Piemēram, vārda brūte pamatnozīme 'līgava' ir novecojusi un uzlūkojama par barbarismu, bet atvasinātā nozīme 'mīļākā' ieguvusi sarunvalodas vārdu stilistisko papildkomponentu.

5. Ir barbarismi, kuru īpatnējā nokrāsa neitralizējas atsevišķos stabilos vārdu savienojumos un frazeoloģismos. Tāds ir, piemēram, barbarisms ģīmis 'seja' savienojumos nosarkt pa visu ģīmi, skābs ģīmis, frazeoloģismā velna ģīmis, kā arī vārds deķis vārdkopās zirgu deķis, zāļu deķis. Frazeoloģismos barbarismi ir īpaši noturīgi, piemēram, mest plinti krūmos, brūķēt lielu muti u.c. Barbarismu nostiprināšanās frazeoloģismos nodrošina šiem vārdiem vietu valodā uz ilgiem laikiem.

Barbarismi ir komplicēta leksikas grupa, un tiem ir dažādas funkcijas. Tie, īpaši attīstības barbarismi, nepieciešami laikmeta kolorīta radīšanai, vēsturiskās patiesības saglabāšanai.