Pēc tradīcijas internacionālismi latviešu valodā tiek saukti par svešvārdiem. Ieviešot šos vārdus valodā, jāņem vērā vispāratzīti nosacījumi ortoēpijā un pareizrunā.  Latviešu valodā internacionālu vārdu izrunas un rakstības pamatprincips ir oriģinālvalodas (tās valodas, no kuras vārdu aizgūst) izrunas un rakstības ievērošana, cenšoties novērst nevēlamu starpniekvalodu ietekmi. Prasība pēc atbilsmes oriģinālvalodas izrunai svešvārdu rakstībā un izrunā izvirzīta jau pagājušajā gadsimtā. To darījis J.Alunāns. Vispārīgos pamatlikumus svešvārdu rakstīšanai latviešu valodā ir izvirzījusi Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisija 1885. gada 27. jūnija sēdē. Tajos paredzēts grieķu un latīņu formas atveidināt no oriģinālvalodas vārda saknes vai celma.

Pašreiz ir daudz svārstību internacionālas cilmes vārdu izrunā - tas attiecas uz visu patskaņu kvantitāti, bet tomēr visvairāk uz patskaņu [o] un [ō] un dažos gadījumos arī uz divskaņa [uo] paralēllietojumu.  Latviešu valodā pastāv noteiktas patskaņu garuma izrunas likumības svešvārdos.

Latviešu valodas pareizrakstības vārdnīcā ir nosauktas raksturīgākās svešvārdu fināles (beigu daļas), kas lietojamas ar garu patskani. Minēti arī vārdu lietošanas nosacījumi, proti, teikts, ka fināles vai saknes garo patskani atvasinājumos aizstāj attiecīgais patskanis,

1) ja finālei vai saknei seko svešvārda fināle ar garu patskani: kultūra - kulturāls, diktāts - diktators u.tml.,

2) ja seko svešvārda fināle ar divskani vai tautosillabisko (vienā zilbē esošu) an: brigāde - brigadieris, dežūra - dežurants u.tml.,

3) ja seko darbības vārda fināle -ēt, -izēt: reklāma - reklamēt, fosfors - fosforizēt u.tml.

Izņēmums ir bāzēt, frēzēt, gāzēt, mīnēt, prēmēt. Garās fināles priekšā parasti tiek lietots īss patskanis: maskarāde, literārs u.tml.

Mūsdienu latviešu valodā visai bieži vērojamas atkāpes no literārajām minētajām likumībām un normām. Piemēram, sastopams variants āfrikānis ieteiktā afrikānis vietā,  fotogrāfēt ieteiktā fotografēt vietā u.c.