Piemēram:

liec - pavēles izteiksme no darbības vārdiem likt un liekt;

pasaka - lietvārda nominatīvs un darbības vārda pasacīt īstenības izteiksmes tagadnes 3. persona;

glīti - īpašības vārds vīriešu dzimtes daudzskaitļa nominatīva formā un apstākļa vārds.

Piemēram:

logs (istabas logs) un loks' (zirga loks u. c.),

rads (mātes radi) un rats (dzirnavu rats),

salds (salds auglis) un salts (salts vējš).

Parasti šo vārdu izruna sakrīt tikai pamatformā, bet citās formās parādās atšķirība - ģenitīvs ir loga un loka, rada un rata, salda un salta. Latviešu valodā homofoni rodas sakarā ar pozicionālajām skaņu pārmaiņām.

Latviešu valodā vērojamas divas homogrāfu grupas:

1) vārdu pāri, kas par homogrāfiem kļūst tāpēc, ka latviešu grafētikā burts e apzīmē gan šauru, gan platu patskani un burts o - gan patskani, gan divskani.

Piemēri:

            mērs (ar platu patskani - ‘garuma mērs’)

            mērs (ar šauru patskani - 'pilsētas galva');

            jods (ar divskani - ‘mitoloģiska būtne’),

            jods (ar garo monoftongu - ‘ķīmisks elements’).

homogrāfu pāri, kuru izruna atšķiras tikai ar intonāciju.

Piemēri:

gāze - (stieptā intonācija - ‘degviela’),

gāze - (lauztā intonācija - ‘lietus gāze’);

zāle - (lauztā intonācija - ‘augs’),

zāle - (stieptā intonācija - ‘telpa’);

loks - (stieptā intonācija - ‘sīpola loks’),

loks - (krītoša intonācija - ‘līknes daļa’, riņķveida, lokveida priekšmets’).

Sakarā ar to, ka zilbes intonācija latviešu valodā uzskatāma tikai par vēlamu normu, šāda veida homogrāfi bieži kļūst par homonīmiem.

Homoformas, homofonus un homogrāfus izmanto līdzīgi homonīmiem.

Piemēram:

Svarīgi saprast, ka tas, ko ceļam,-

Tas stāvs, tas nojums -

Ir mūsu mūžam, mūsu ceļam

Vienīgais attaisnojums.

                                                        ( I. Ziedonis.)

3. VĀRDU KRĀJUMS

Vārdu krājums mainās un attīstās līdz ar sabiedrības vēsturisko attīstību. Pārmaiņas sabiedriski politiskajā dzīvē, ekonomikā, zinātnē, tehnikā un kultūras dzīvē rada vajadzību pēc jauniem vārdiem. Tai pašā laikā daļa vārdu kļūst neaktuāli un pamazām zūd. No jauna rodas vairāk vārdu nekā zūd, tāpēc vārdu krājums paplašinās. Kultūrtautu valodās tas sniedzas simttūkstošos vienību. Atsevišķu cilvēku leksikā ietilpst tikai neliela daļa no šās bagātības. Vispirms minami nedaudzi tūkstoši vārdu, kas nepieciešami ikdienas dzīvē, tad ar cilvēka profesiju saistītā leksika un retāk lietojami vārdi, kas pa dažādiem informācijas kanāliem ieplūst individuālajā vārdu krājumā. Jo bagātāka ir kāda cilvēka leksika, jo lielākas izteiksmes iespējas tā paver. Ikdienas sarunu leksika aptver 4000-5000 vārdu, bet var iztikt arī ar pāris tūkstošiem vārdu.

Ne visi vārdi, kas veido kādas valodas leksiku, tiek vienādi plaši izmantoti. Ir vārdi, ko var lietot visos stilos, kam nav ne stilistiskas, ne emocionālas nokrāsas.

Piemēram:

Ar šo leksiku var pateikt visu nepieciešamo. Mācoties svešvalodas, pirmām kārtām apgūst vispārlietojamo leksiku.

Ir arī vārdi, kuru lietošana nav tik brīva. Tie labi iederas tikai noteiktā tekstā, noteiktā stilā, citur tie skan dīvaini.

Piemēram:

            radagabals, jaukties, dancot, irklis, smagme, bāliņš, korifejs.

       Vārdi ar stilistisku nokrāsu veido samērā plašu leksikas slāni. Te ietilpst galvenokārt sarunvalodas vārdi un poētismi. Neliterārā valodā sastopami arī vienkāršrunas vārdi, barbarismi un žargonismi.

Vārdi ar stilistisku nokrāsu nekad nav vienīgie parādības apzīmējumi. Tiem līdzās vienmēr ir kāds stilistiski neitrāls vārds, kas izsaka to pašu jēdzienu.

Piemēram:

            dakteris - ārsts, ziedonis - pavasaris.

Vārdu stilistisko nokrāsu īsti var izjust tikai uz atbilstošo stilistiski neitrālo vārdu fona. Tāpēc, nosakot vārda stilistisko nokrāsu, šo vārdu salīdzina ar atbilstošo vispārlietojamo vārdu. Vārdi, kas ir vienīgie parādību apzīmējumi, ir stilistiski neitrāli.

Piemēram:

            ūdens, gaiss, ziema, metāls, art, domāt.

Starp vārdiem ar stilistisku nokrāsu visvairāk ir sarunvalodas vārdu.

        Par sarunvalodas vārdiem sauc īpatnējus, sarunvalodas stilam raksturīgus vārdus (piemēram, bešā - ‘tukšā’). Sarunvalodas vārdiem piemīt vairākas pazīmes, kas tos atšķir no stilistiski neitrāliem vārdiem:

nepiespiestība, brīva attieksme pret sarunu biedru,

emocionalitāte,

konkrētība, vienkāršība, tēlainība,

nosliece uz humoru un satīru,

lakonisms.

Piemēri:

atspēlēties - atdarīt, bešā - tukšā, čāpot - iet, delveris - palaidnis, ecēties - strīdēties, mukt - bēgt, prātīgs - lielīgs, sunīt - bārt, uzrasties rasties, zeņķis - zēns, prātvēders - gudrinieks, grēkāzis - vainīgais, rūgumpods - īgņa, memmesdēliņš - luteklis, zaķapastala - gļēvulis, naudasmaiss - bagātnieks.

Sarunvalodas vārdus lieto savā starpā tuvi cilvēki, labi paziņas ikdienas sarunās, kad sarunas biedru izturēšanās var būt brīva, nepiespiesta. Oficiālā sarunā, zinātniskajā un lietišķajā stilā sarunvalodas vārdus nemēdz lietot. Visplašāk tie sastopami daiļliteratūrā - galvenokārt personāža valodā prozas darbos un dramatiskos sacerējumos. Dzejas valodā sarunvalodas vārdi nav tik parasti.

Piemēri:

    Tēvs uzliek tai [meitenei] uz galvas savu plato, silto roku: "Nu, meitēn, kur tavs snīpis? Tavs snīpis ir gluži sarkans."

                                                                                                                        (A. Brigadere.)

                                                                                                                       (Z.Skujiņš.)

                                                                                                 (Z. Skujiņš.)

Tā jau nu nevarēs aiziet, neaprunājoties ne ar vienu, sveiki - un viss. Būs gan vārdošana, gan ecēšanās var iznākt pat pamatīga saķeršanās.

(R. Ezera.)

                                                                                                                                 (D. Zigmonte.)

                                                                                                                                    (I. Indrāne.)

    Sarunvalodas vārdi veido visplašāko stilistiski ekspresīvās leksikas grupu. Pēc vārdšķirām vislielākā sarunvalodas vārdu grupa ir darbības vārdi.

    Sarunvalodas vārdi no literārās normas viedokļa vērtējami par literāriem, bet tiem piemīt zināma nevērīgāka, zemāka stila pieskaņa, jo sevišķi pretstatā oficiālajam stilam. Sarunvalodas vārdus lieto vienkāršākas, mazāk oficiālas, sirsnīgākas, intīmākas noskaņas radīšanai. Tomēr sarunvalodas vārdi savā parastajā izlietojumā atšķirībā no vienkāršrunas vārdiem neaizskar cilvēka valodas izjūtu, viņa estētiskās un morālās jūtas.

Sarunvalodas vārdi visbiežāk tiek lietoti sarunvalodas stilā, tos nemēdz lietot zinātniskajā, lietišķo rakstu, svinīgajā un oficiālajā stilā.

    Pie nevēlamiem leksikas elementiem pieder vienkāršrunas vārdi un žargonismi.

Vienkāršrunas vārdi pauž krasi negatīvu vērtējumu. Visbiežāk tie apzīmē parādības, kas saistītas ar cilvēku, viņa negatīvajām īpašībām.

Piemēram:

            mūlāps - neveiklis,

Vienkāršrunas vārdi ir vienkāršrunas stilam raksturīgi vārdi. Vienkāršruna kā valodas stils atrodas aiz literārās valodas robežas, tai raksturīgas novirzes no literārās valodas normām. Vienkāršrunu lieto cilvēki ar zemu kultūras līmeni. Vienkāršrunas vārdi atšķirībā no sarunvalodas vārdiem pieder pie neliterārās leksikas, to lietošana negatīvi raksturo pašu runātāju. Vienkāršrunas vārdi parasti ietver kādas parādības krasi negatīvu vērtējumu, tiem piemīt spilgta negatīvi vērtējoša ekspresivitāte, bet tā ir rupja, vulgāra un aizskar estētiskās jūtas. Tāpēc literārajā valodā vienkāršrunas vārdus parasti nelieto. Vārdnīcās vienkāršrunas vārdus un nozīmes ievieto ar lielu ierobežojumu.

Piemēram:

            mirla - 'vārgulis',

            mūlāps, muļļa - 'neveiklis',

            mūlis 'seja',

            slampa 'nevīža', 'izlaidīga sieviete'.

Tuvi vienkāršrunas vārdiem ir vulgārismi, kas var būt gan stilistiski, gan leksiski.

Par stilistiskiem vulgārismiem sauc vārdus, kuru pamatnozīmē nav nekā vulgāra, bet kuri vulgāro nokrāsu iegūst tikai īpašā izlietojumā (daļa dzīvnieku nosaukumu un ar dzīvniekiem saistītu apzīmējumu, ja to attiecina uz cilvēku):

Piemēram:

            cūka, purns, lops, mātīte, tēviņš, maita.

Parastā apjoma vārdnīcās šīs nozīmes neuzrāda, jo tās viegli izsecināmas no pamatnozīmes. Stilistiskie vulgārismi pauž runātāja necieņu pret nosaukto parādību.

Leksiskie vulgārismi ir vārdi, kas paši par sevi ir nepieklājīgi, morāles normām neatbilstoši un ko sabiedrībā nemēdz lietot. Te pieder valodas rupjie, piedauzīgie vārdi, ko grāmatās mēdz apzīmēt ar pirmo burtu un punktiem. Leksiskos vulgārismus parastajās vārdnīcās neievieto.

Daudz vienkāršrunas vārdu un vulgārismu ir cilvēka ķermeņa, viņa ārējā izskata un negatīvo īpašību apzīmēšanai. Liels skaits vienkāršrunas un vulgāru sinonīmu ir tādiem darbības vārdiem kā ēst, dzert, gulēt, iet, smieties, kurus lieto, runājot par cilvēku.

Daudzi vienkāršrunas vārdi un vulgārismi ir lamu vārdi. Vienkāršrunas vārdi un vulgārismi piesārņo valodu, tāpēc literārajā valodā tos nemēdz lietot. Izņēmuma kārtā tie sastopami daiļliteratūrā personāža valodas raksturošanai, negatīvas attieksmes izteikšanai.

Piemēram:

Pa Rīgas ielām . . skraidīja baltzeķaini smurguļi, kas nevienam cilvēkam negrieza ceļu . .

                                                                                                        (V. Lācis.)

Poētismi ir daiļliteratūras un svinīgajam stilam raksturīgi vārdi.

Poētismiem atšķirībā no sarunvalodas un vienkāršrunas vārdiem piemīt stilistisks pacēlums, tie ir literārās valodas vārdi, kas pēc savas stilistiskās nokrāsas stāv augstāk par vispārlietojamo leksiku. Galvenā raksturīgā pazīme, kas nosaka poētismu funkcijas valodā, ir to pozitīvais emocionālais iedarbīgums.

Poētismi ir neparasti, neikdienišķi, tiem piemīt dzejisks mirdzums. Poētismiem valodas sistēmā atbilst stilistiski neitrāli vārdi.

Piemēram:

daile - skaistums, tvirts - ciets, liegs - viegls, dusēt - gulēt, audze - paaudze, latvis - latvietis, šūpas - šūpošana, žūžas - žūžošana, dardedze - varavīksne, austra - ausma, jundīt - vēstīt, brīve, brīvestība - brīvība.

Poētismi diezgan bieži sastopami kopā ar metaforām un citiem tēlainās izteiksmes līdzekļiem. Poētismi ir galvenokārt dzejas valodas piederums, bet tie sastopami arī prozas tekstos.

Piemēri:

Šonakt ar zvaigžņu mirgu

Piebērti debesu klaidi,

Sapītus mākoņu zirgus

Mēness ir pieguļā laidis.

                                            ( B. Saulītis.)

Kā pateikt pēc lāses,

Cik bagātas dardedzes krāsas.

                                          ( I. Auziņš.)

Nu visi līdz, tik visi līdz-

Aust brīvestības zelta rīts.

Prasmīgi izraudzīti sarunvalodas vārdi un poētismi bagātina izteiksmes iespējas, piešķir valodai lokanību un krāsainību.

Diezgan lielai leksikas daļai piemīt emocionāla nokrāsa. Šādi vārdi reizē ar nozīmi pauž arī runātāja attieksmi pret nosaukto parādību, izsaka viņa emocionālo vērtējumu. Tāpat kā stilistisko nokrāsu, arī emocionālo nokrāsu īsti izjūtam tikai salīdzinājumā ar citiem vārdiem, kam nav emocionālas nokrāsas.

Piemēram:

            dziedonis - dziedātājs, glūnēt - skatīties.

Pozitīva emocionāla nokrāsa izsaka cildinājumu, cieņu, patiku, labvēlību, sirsnīgumu.

Piemēram:

            tēvzeme - dzimtene, jauneklis - jaunietis, māmuliņa - māte.

Šādu nokrāsu var izteikt arī atvasinājumi ar piedēkļiem -iņ-, -īt-:

roka - rociņa, pasaka - pasaciņa, zvaigzne - zvaigznīte.

Negatīva emocionāla nokrāsa izsaka nepatiku, nelabvēlību, nievājumu, nicinājumu, nosodījumu, necieņu, ironiju.

Piemēram:

Šādu nokrāsu var izteikt arī atvasinājumi ar piedēkļiem -el-, -elē-:

                vīrs - vīrelis, māja - mājele, spriest – spriedelēt.

      ( V. Lācis.)

Vārdu, kam piemīt tikai emocionālā nokrāsa, nav daudz. Ļoti bieži emocionālā nokrāsa ir saistīta ar stilistisko. Visspilgtāk tas vērojams sarunvalodas vārdu grupā.

Lielākā daļa sarunvalodas vārdu ir ar emocionālu nokrāsu.

Sarunvalodas vārdi ar pozitīvu emocionālu nokrāsu ir, piemēram,

            meita - jauniete, dudināt - sarunāties;

ar negatīvu nokrāsu ir, piemēram

            skuķis - meitene, plinkšķināt - spēlēt (klavieres), čīgāt - spēlēt (vijoli),

Sarunvalodas vārdu, kas emocionālā ziņā ir neitrāli, nav daudz, piemēram, aizķeršanās - aizkavēšanās, āķīgs - grūts, ņuka - rika.

Poētismi ir stilistiska un emocionāla pacēluma vārdi. Tiem pozitīva emocionāla nokrāsa ir vienmēr.

Vārdi ar stilistisku vai emocionālu nokrāsu ir ļoti izteiksmīgi, bet nedrīkst aizmirst to lietošanas nosacījumus. Stilistiskā un emocionālā nokrāsa bagātina vārdu saturu, bet ierobežo to izmantošanu.

Emocionālā nokrāsa pati par sevi vārdnīcās netiek norādīta, tā tiek vai nu konkretizēta, visbiežāk ar norādēm uz mīlinājuma, nievājuma vai ironisku nokrāsu, vai vispār paliek neatklāta.

Vecāko mantotās leksikas slāni veido vārdi, kuru sākotne ir indoeiropiešu pirmvalodā. Tajā ietilpst indoeiropiešu valodām kopējie vārdi. Šo slāni sauc par indoeiropiešu leksikas kopības slāni.

Piemēram:

            saule (lat. sol), mēness (gr. mēn), sniegs (gotu snaiws), katrs (sanskr. katara ), māte (lat. māter), kaķis (vācu Katze).

Indoeiropiešu pirmvalodai ir tūkstošiem gadu ilga vēsture, jo tik tālā pagātnē valodas attīstība noritēja ļoti gausi – daudzas valodas pārmaiņas noritēja simtiem gadu.

Jaunāku mantotās leksikas slāni veido vārdi, kuru sākotne ir baltu pirmvalodā. Tie ir vārdi, kas kopēji tikai baltu valodām. Leksikas slāni, kurā ietilpst baltu valodām kopējie vārdi, sauc par baltu leksikas kopības slāni.

Piemēram:

            kupls (liet. kuplłs), gals (liet. gćlas), zivs (liet. suvīs), vācietis (liet. vņkietis), logs (liet. lingas),             biedrs (liet. beńdras), pirkt (liet. pirkti).

Mantotajā leksikā ietilpst vārdi, kas izsaka svarīgus, bieži lietojamus jēdzienus. Daudzi mantotās leksikas vārdi ieguvuši nozīmes, kādas tiem sākotnēji nav bijušas.

Mantotās leksikas vārdus, kā arī uz tās pamatiem radušos jaundarinājumus mēdz saukt par latviskas cilmes vārdiem pretstatā aizguvumiem, kam ir nelatviska cilme.

Aizguvumi ir sastopami ikvienā valodā. Aizguvumi ienāk valodā, tai saskaroties ar citu tautu valodām. Sabiedrības vēsturiskās attīstības gaitā starp dažādu valodu runātājiem izveidojas ekonomiski, politiski un kultūras sakari. Sakariem arvien paplašinoties un padziļinoties, pieaug vārdu aizgūšanas iespējas. Tāpēc vārdus, kas pārņemti no citām valodām, sauc par aizguvumiem.

Aizguvumu rašanās iemesli var būt divējādi:

iepazīstoties citā tautā ar jauniem priekšmetiem, parādībām un jēdzieniem, tauta pārņem arī šo priekšmetu, parādību un jēdzienu nosaukumus. Aizgūtie vārdi ienāk valodā līdz ar jauniem jēdzieniem, jaunu saturu;

dažreiz aizguvumi nomaina jau pazīstamu jēdzienu agrākos nosaukumus, piemēram,

vai arī dublē jau valodā esošos vārdus, piemēram,

            līgava un brūte, sols un beņķis, vaiņags un kronis.

Citu valodu ietekmes var būt ļoti daudzveidīgas.

Mūsu vārdu krājumā ir gan latviskas cilmes vārdi, gan vārdi, kas pārņemti no citām valodām.

Latviskas cilmes vārdi ir, piemēram:

            saule, mēness, diena, nakts, acs, auss, māte, brālis, balodis, briedis, lapsa.

Aizguvumi ir, piemēram:

            puika, puķe, kāposti, kažoks, telts, zāģis, raķete, aktieris, tramvajs, operācija, kritika.

Vārdu krājuma lielāko daļu veido latviskas cilmes vārdi, tie ir ļoti seni. Aizguvumi ir jaunāks leksikas slānis. Aizguvumi bagātina leksiku, tie atspoguļo arī tautas vēsturiskos sakarus ar citām tautām.

Vēsturiskās attīstības gaitā latviešu tautai bijuši ilgstoši un seni sakari ar krieviem un vāciešiem. Tāpēc no krievu un vācu valodas latviešu valodā ir visvairāk aizguvumu.

Latviešu tautu ar slāvu tautām saista kultūras sakari kopš 9. gadsimta. Taču latviešu literārajā valodā slāviskas cilmes aizguvumi pārņemti galvenokārt no krievu valodas. Tie ir ienākuši dažādos laika posmos.

Vecākais aizguvumu slānis aptver IX – XII gadsimtu, kad daļa tagadējās Latvijas teritorijas bija politiski atkarīga no senās Krievu valsts. No krievu valodas tika aizgūti šādi vārdi:

soģis, bagāts, baznīca, zābaks, cena, gads, kapeika, kāposti, kodaļa, ķīselis, nedēļa, pagasts, pagrabs, pīrāgs, dārgs, pulks, robeža, rublis, solīt, kažoks, soma, svētki, svēts, zvanīt, zvans, ķīselis, šinelis un citi.

Daudz aizguvumu ir no vācu valodas.

No vācu valodas aizgūto vārdu salīdzinājumā ar citiem aizguvumiem latviešu valodā ir visvairāk. Tie radās sakarā ar vācu krustnešu iebrukumu Latvijā 12. gs. beigās un vācu kungu ekonomisko un politisko varu vēlākajos gadsimtos.

No vācu valodas aizgūts visvairāk tādu vārdu, kas attiecas uz mājas dzīvi un amatniecību.

Pie aizguvumiem no vācu valodas pieder tādi vārdi kā

stārķis, amats, bikses, bomis, spainis, bumbieris, zāģis, būvēt, deniņi, redeles, dienests, klucis, dīķis, etiķis, glāze, kaste, bīdelēt, krogs, krūze, ķirsis, panna, pīpe, pudele, rēķināt, sīpols, strēmele, šķūnis, tapa, dubults, telts, kurvis, vērts, ēvele, ziepes.

Daļa vārdu latviešu valodā ir aizgūti no lībiešu valodas. Lībieši apdzīvoja Latvijas teritoriju jau pirms baltu cilšu ierašanās. No lībiešu valodas aizgūti galvenokārt vārdi, kas apzīmē ar jūru un zvejniecību saistītas parādības, bez tam arī vēl citi vārdi.

Piemēram:

liedags, allaž, sēne, joma, kaija, ķesele, ķīsis, launags, maksa, murds, nūja, paisums, puika, puķe, muiža, pulgot, ķepa, salaka, selga, kāls, sīga, loms, tērauds, vajadzēt, vimba, kukainis.

    Aizguvumi no krievu, vācu un lībiešu valodas pieder pie senākajiem aizguvumiem. Tie ir pārņemti tiešā sazināšanās procesā. Laika gaitā šie aizguvumi ir pielāgojušies latviešu valodas sistēmai un pilnīgi iekļāvušies tajā. Ne fonētiski, ne morfoloģiski tie neatšķiras no latviskas cilmes vārdiem un ir kļuvuši par vispārlietojamās leksikas sastāvdaļu.

Līdzās senākajiem aizguvumiem latviešu valodā ir arī aizguvumi, kas tiek lietoti daudzās Eiropas tautu valodās.

    Tiem ir liela līdzība skanējumā, rakstījumā un nozīmē, diezgan bieži nozīme ir pilnīgi vienāda. Tādi ir, piemēram, vārdi:

metāls (vāc. Metall, angl. metal, fr. métal), kultūra, (vāc. Kultur, angl. culture, fr. culture), eksāmens (vāc. Examen, angl. examination, fr. examen).

Šie vārdi ir pazīstami arī citās lielu un mazu tautu valodās.

Aizguvumus, kas sastopami daudzās valodās, sauc par svešvārdiem. Par internacionālismiem tos dēvē plašās izplatības dēļ.

     Apkarodami nevajadzīgus aizguvumus, bet vēlēdamies bagātināt vārdu krājumu, padarīt pieejamākas citu tautu kultūras vērtības, internacionālismus popularizēja jaunlatvieši.

    Internacionālismu cilmi, nozīmes, pareizizrunu un rakstību atspoguļo svešvārdu vārdnīcas. Svešvārdu rakstību iespējams noskaidrot arī pareizrakstības un citās vārdnīcās. Tie svešvārdi, kas nesen ienākuši latviešu valodā, pagaidām vēl vārdnīcās nav atrodami.

Salīdzinājumā ar dzimtās valodas vārdiem internacionālismiem raksturīgas specifiskas fonētiskas pazīmes:

īss un garš patskanis o: okeāns, ozons;

līdzskanis h: haoss, harmonija;

līdzskanis f: fabula, konflikts;

uzsvērtas dažādas zilbes: konjugācija, ragū, buklē, kakao.

nelatviskas izskaņas: memoriāls (-āls), nacionālisms (-isms), sprinteris (-eris) u. c.

daļa lietvārdu ir nelokāmi: maestro, kino, solo, veto, komunikē, ateljē.

Galvenie internacionālismu avoti Eiropas tautu valodās ir sengrieķu un latīņu, franču, itāļu, angļu, vācu un krievu valoda. Visvairāk internacionālismu ir devušas senās valodas – grieķu, latīņu - un franču valoda.

Grieķu cilmes internacionālismi ir vārdi:

agronoms, analīze, aritmētika, bibliotēka, demokrātija, drāma, ekonomika, filozofija, fizika, fonētika, gramatika, harmonija, komēdija, koris, kritika, leksika, lirika, loģika, matemātika, morfoloģija, orgāns, orķestris, poēma, politika, simbols, sintakse, taktika, teātris, tehnika, teorija, traģēdija, utopija, zona.

Latīņu cilmes internacionālismi ir vārdi:

No citām valodām ienākuši tādi internacionālismi kā flote, aktieris, avanss (no franču valodas), kross, mītiņš, tramvajs (no angļu valodas), soprāns, tenors, koncerts, temps, galantērija, spageti (no itāļu valodas), fronte, štābs, krahs, šveicars (no vācu valodas), artelis, stepe, taiga, kolhozs (no krievu valodas), matrozis (no holandiešu valodas).

Mūsdienās svešvārdu ieplūšanu vārdu krājumā veicina politiķu, sportistu, žurnālistu, tulkotāju, mākslinieku, zinātnieku, ražošanas organizatoru starptautiskā darbība.

Pasaulē sevišķi izplatīta ir angļu valoda, tāpēc visās sadarbības sfērās galvenokārt tiek izmantota angļu valoda. Arī latviešu valodā arvien vairāk nostiprinās angļu valodas vārdi:

sportā – rallijs, skeitbords, frīstails;

dejas mākslā – breiks, svings;

pārvaldē, ražošanā, tirdzniecībā – menedžeris, sponsors, spīkers, mārketings, supermārkets, bizness;

elektronikā un informātikā – telefakss, videoklips.

Internacionālismus reti pārņem tieši - no to tautu valodām, kurās tie radušies. Visbiežāk tie izplatās ar starpniekvalodām. Par tādām mēdz būt lielo tautu valodas.

Internacionālismi ir svarīga leksikas sastāvdaļa - tie ievērojami bagātina vārdu krājumu.

Daudzi plaši pazīstami internacionālismi ir vienīgie attiecīgo parādību apzīmējumi latviešu valodā:

radio, televīzija, kongress, konference, kritika, patriots, inerce, izolācija, elektrība, vitamīns.

Bez internacionālismiem nav domājami dažādu jēdzienu apzīmējumi zinātnē, tehnikā, mākslā.

Daļai internacionālismu ir atbilstoši latviski apzīmējumi, kas var būt izteikti ar vārdu vai vārdu savienojumu.

Piemēri:

        stabils - noturīgs, precīzs - noteikts, unikāls - vienreizējs, arguments - pamatojums, pretenzija - prasība, realizēt - īstenot, ignorēt neievērot.

Šādi internacionālismi paplašina izteiksmes iespējas, piešķir valodai lokanību, precizitāti, rada stilistisku daudzveidību, palīdz izteikt nianses, kuru nav latviskajiem vārdiem. Taču nav ieteicams tekstu pārblīvēt ar svešvārdiem, jo mazinās tā saprotamība un tā tiek noplicināta dzimtā valoda.

Vingrinājumi

1.Vingrinājums. Izskaidro tikai internacionālismu nozīmes!

Traģēdija, baritons, sonāte, kaija, liedags, eksāmens, operēt, remontēt.

Atbilde:

2.Vingrinājums. Izskaidro tikai internacionālismu nozīmes!

Odiozs, klasiķis, daktils, frāze, krūze, ziepes, sentence, nostalģija.

Atbilde:

3. Vingrinājums. Kuri no cepuru nosaukumiem ir internacionālismi? Pasvītro tos!

Atbilde:

4. Vingrinājums. Iedomājies, ka tev jāpavada uz poliklīniku slimnieks, kuram ir stipras galvassāpes!

Poliklīnikā tu lasi ārstu sarakstu: pediatrs, neiropatologs, narkologs, endokrinologs, dermatologs, kardiologs, terapeits, okulists, stomatologs, onkologs, otolaringologs, gastroenterologs.

Kuru ārstu tu izvēlēsies?

Atbilde:

5. Vingrinājums. Nosauc dotajiem internacionālismiem atbilstošus latviskus vārdus!

Atbilde:

Intelekts – prāta spējas, fantāzija - izdoma, situācija – apstākļi, tradīcija - paraža, prestižs – ietekme, cieņa sabiedrībā, patoss – pacilātība, jūsma, kontrasts - pretstats, struktūra - uzbūve, detaļa – sastāvdaļa, sīka daļa, defekts – nepilnība, bojājums, grandiozs – varens, dižens, komplicēts - sarežģīts, konspiratīvs - slepens, lakonisks, analoģisks - līdzīgs, fenomenāls – sevišķs, rets, neparasts, interpretēt – iztulkot, izskaidrot; atklāt saturu, komentēt - paskaidrot, akceptēt - apstiprināt.

6.Vingrinājums. Paskaidro doto internācionālismu nozīmi!

Ansamblis, aforisms, citāts, dikcija, filiāle, montāža, siluets, pseidonīms, festivāls, ovācijas, optimisms, aktuāls, graciozs, vitāls, ignorēt.

Atbilde:

Ansamblis – (1) neliela izpildītāju grupa, kas kopā atskaņo mūziku; (2) celtņu, gleznu, lietišķās mākslas priekšmetu saskaņots kopums arhitektūrā un mākslā; aforisms – īss, kodolīgs izteiciens, kurā pausta vispārīga doma; citāts – vārdu pa vārdam atkārtots teksts vai tā daļa; dikcija – izruna; filiāle – uzņēmuma vai iestādes apakšvienība, kas nodarbojas citā vietā nekā galvenais uzņēmums vai iestāde; montāža – salikšana, uzstādīšana; siluets – (1) apveids, kontūras; (2) vienā krāsā veidots plakans kāda objekta attēls uz citas krāsas fona; pseidonīms – vārds vai uzvārds, ko pieņem īstā vārda vietā; festivāls – plašs svētku sarīkojums; ovācijas – ilga, jūsmīga piekrišanas un sajūsmas izpausme – aplausi, saucieni; optimisms -–dzīves uztvere, kam raksturīga pārliecība par pasaules un dzīves vērtību, labā uzvaru pār ļauno; aktuāls – noteiktā laikā nozīmīgs; graciozs – viegls, plastisks, daiļš; vitāls – (1) dzīvotspējīgs, dzīvīgs; (2) dzīvei, dzīvībai svarīgs; ignorēt – apzināti neievērot, nevērīgi izturēties..

7. Vingrinājums. Atrod tekstā internacionālismus! Iekavās ieraksti svešvārda nozīmi!

Atbilde:

Bijušās Pētera baznīcas atjaunošanai ir vismaz trejāda nozīme. Pirmkārt, atdzimst viens no izcilākajiem arhitektūras (celtnes mākslinieciskais veidojums) pieminekļiem - gotikas (12. - 16.gs. Eiropas mākslas stils) un baroka (krāšņs un dinamisks mākslas stils Eiropā un Amerikā 17. – 18.gs.) laikmeta augstāko sasniegumu paraugs. Otrkārt, līdz ar Pētera baznīcas ārējā veidola atjaunošanu Vecrīgas arhitektūras pieminekļu ansamblis (celtņu, gleznu, lietišķās mākslas priekšmetu saskaņots kopums arhitektūrā un mākslā) atgūst sava neatkārtojamā silueta (apveids, kontūras) galveno vertikāli (līnija, kas veido taisnu leņķi ar horizontālu plakni). Un, treškārt, Pētera smaile kļūst par uzskatāmu orientieri (objekts, pēc kā orientējas (nosaka atrašanās vietu) vai orientē apvidū) daudziem pilsētbūvnieciskajiem pasākumiem visas Rīgas apjomā. To paredzēja Rīgas ģenerālā (vispārējs, galvenais) plāna (nodoms, iecere) autori (sacerētājs, radītājs), un nav nejaušība, ka nākotnes Rīgas telpiskās kompozīcijas daļu, sastāvdaļu, elementu izkārtojums; uzbūve) asis - maģistrāles (galvenā līnija, no kuras atzarojas mazākas līnijas) un bulvāri (plata, kokiem apstādīta iela) - ir ieprojektētas (paredzētas, sagatavotas domās un aprēķinos) virzienā uz Vecrīgu, pirmām kārtām uz tās atjaunoto galveno dominanti (galvenā pazīme, iezīme, ideja).

    Ikdienas runa bieži tiek piesārņota ar neliterāriem vārdiem.

    Barbarismi ir citvalodu cilmes vārdi, kas neatbilst literārajai valodai un kam ir sinonīmi latviešu valodā.

Seno grieķu un romiešu izpratnē vārds barbars [ gr. barbaros] nozīmēja svešinieku.

Par tādiem svešiniekiem latviešu valodas leksikā uzskatāmi vārdi, kas tautu saskarsmes rezultātā netulkoti ienākuši no citām valodām.

Piemēram:

bārt, rāt vietā braņīt (pēc krievu parauga),

lūk vietā vot (pēc krievu parauga),

ceļazīmes vietā puķovka (pēc krievu parauga),

segas vietā deķis (pēc vācu parauga - die Decke).

Mūsdienās sevišķi dzīvotspējīgi ir aizguvumi, kas pārņemti no krievu valodas.

Tādi pārņēmumi piesārņo valodu, vārdu krājumā tie ir svešķermeņi un nav vēlami.

Barbarismi rodas, ja bez vajadzības iekļauj valodā kādas citas valodas vārdus.

Latviešu valodā ir diezgan daudz vāciskas cilmes barbarismu. Tas izskaidrojams ar ilgo vācu kundzību. Šai laikā latviešu valoda tika piesārņota ar daudziem barbarismiem.

Piemēram:

                ģeldēt - derēt, ziņģēt - dziedāt.

Latviešu kultūras darbiniekiem vēlāk bija jāveic liels darbs, lai attīrītu no latviešu valodas vāciskos piesārņojumus. Daļu vācisko vārdu atmeta, jo latviešiem bija pašiem savi vārdi. Daudziem vāciskiem vārdiem tika radīti atbilstoši latviski nosaukumi.

Piemēram, vārdi

            gludeklis, virtuve, ievārījums aizstāja aizguvumus pletīzeris, ķēķis, zafte.

Daudzi barbarismi radušies kā modes vārdi, arī kā latviešu kārkluvāciešu žargona vārdi. Piemēram:

            beņķis - sols, brūķēt - lietot, brūte - līgava, brūtgāns - līgavainis, knapi - tikko, nāburgs - kaimiņš, plinte - šautene, renstele - noteka, švāģeris - svainis, vaktēt - sargāt.

Daudz ir arī iesakņojušos krieviskas cilmes barbarismu.

Piemēram:

            malacis, glups.

Mūsu dienās diezgan bieži barbarismus lieto nevērīgi runātāji.

Barbarismi ir nevēlami un skaužami, tie piesārņo literāro valodu.

Daiļliteratūrā un publicistikā barbarismiem ir īpašas stilistiskas funkcijas. Tie nepieciešami attiecīgā laikmeta kolorīta tēlojumam, personāža un vides raksturošanai:

                    ( I. Indrāne.)

                                                                                                                 ( D. Zigmonte.)

    Latviešu literatūrā diezgan plaši atspoguļoti barbarismi, ko lietoja kārkluvāciešu žargonā, tāpat arī barbarismi, kas bija izplatīti noteiktā valodas attīstības posmā, bet kas vēlāk tika aizstāti ar latviskiem nosaukumiem. Tādu barbarismu diezgan daudz ir R. Blaumaņa, brāļu Kaudzīšu un citu rakstnieku darbos.

    Barbarismus diezgan bieži izmanto feļetonos atpalicības, spekulācijas un citu negatīvu parādību izsmiešanai.

Atsevišķus barbarismus dažreiz lieto, lai izceltu emocionālo attieksmi, visbiežāk negatīvu.

Piemēram:

            mālēt - gleznot, bilde - glezna, perša - dzejolis.

Valodas attīstības gaitā vārda stilistiskais vērtējums var mainīties. Arī barbarismi ar laiku var savu nokrāsu zaudēt un iegūt citu. Daži barbarismi ir kļuvuši par sarunvalodas vārdiem.

Piemēram:

bode - veikals, skāde - zaudējums, smuks - skaists.

Par barbarismiem atzītie vārdi pazemina valodas kultūru un bez īpašas motivācijas nav lietojami.

Uzdevumi.

Speciālā jeb nozaru leksika ir saistīta ar cilvēka aktīvo darbību dažādās dzīves nozarēs - materiālo vērtību ražošanā un sadalē, tehnikā, zinātnē, mākslā un daudzās citās cilvēka darbības sfērās. Katrā nozarē izveidojas specialitātei raksturīga leksika, kas šajā nozarē ir parasta un ikdienišķa, bet ārpus tās reti kad tiek lietota.

Speciālajā jeb nozaru leksikā ietilpst gan zinātniski termini, gan dažādu arodu profesionālismi.

Speciālās leksikas galvenā daļa ir terminoloģiskā leksika jeb terminoloģismi.

Termini – vārdi vai vārdu savienojumi, kas apzīmē noteiktu zinātnes, tehnikas vai mākslas jēdzienu un ir oficiāli pieņemti apzīmējumi.

Piemēram:

            kapitelis, erkers, portāls, frontons, antablements u. c. (arhitektūras termini).

Terminiem raksturīga nozīmes precizitāte, neatkarība no konteksta, tiem latviešu valodā nav sinonīmu.

Termini ir viennozīmīgi. Kādreiz gan pieļauj atsevišķu terminu lietošanu ar divējādām nozīmēm.

Piemēram:

            folklora ar nozīmi 'tautas daiļrades kopums',

            folklora ar nozīmi 'folkloristika', t. i., zinātne, kas pētī folkloru;

            gramatika, fonētika, frazeoloģija u. c., ar tiem saprot gan noteiktas zinātnes, gan šo zinātņu pētīšanas objektu.

Terminu kopumu kādā zinātnes nozarē sauc par terminoloģiju. Tā, piemēram, pedagoģijas terminu kopums veido pedagoģijas terminoloģiju, astronomijas terminu kopums - astronomijas terminoloģiju, medicīnas terminu kopums - medicīnas terminoloģiju. Ne visiem jēdzieniem ir latviski apzīmējumi, kaut gan tie ir nepieciešami. Tāpēc terminiem zinātnes attīstībā ir liela nozīme. Tiem jābūt precīziem, skaidriem un nepārprotamiem. Zinātnes attīstība prasa, lai terminoloģija būtu vienota.

    Jaunus terminus oficiāli apstiprina Latvijas Zinātņu akadēmijas Terminoloģijas komisija. Terminoloģijas izstrādāšanas praktisko darbu pa atsevišķām nozarēm veic apmēram 20 apakškomisijas, kurās darbojas gan attiecīgās nozares speciālisti, gan valodnieki.

    Pēdējos gadu desmitos valodnieki kopā ar nozaru speciālistiem ir sagatavojuši (darbi arī izdoti) vairāk nekā 15 terminoloģijas vārdnīcu un ap 60 Terminoloģijas komisijas biļetenu.

Piemēram, apstiprināti autotehnikas termini, arī tie, kas attiecas uz automobiļu uzbūvi, -

aizdedzes atslēga, durvju slēdzene, virzienrādis, degvielas tvertne (ne bāka) u. c

Apstiprinātos terminus vajadzētu konsekventi lietot valodas praksē.

    Termini ir nepieciešama leksikas daļa zinātniskajā literatūrā. Dažreiz termini, tāpat arī profesionālismi, sastopami daiļliteratūrā, kur tie palīdz notēlot vidi, darba apstākļus, palīdz atklāt dzīves savdabīgumu. Runājot par aušanu, nepieciešami šās nozares termini un profesionālismi.

Piemēram:

meti jeb velki (auduma garumā uzvilktie diegi),

audi (diegi, ko ieauž velkos),

atspole jeb šaudīkla (rīks audu ievilkšanai velkos).

Rakstnieku darbos par zvejnieku dzīvi atrodami zvejniecības profesionālismus.

Piemēram:

tarāt - izlasīt zivis no tīkla,

linums - zvejas tīkla audums,

tilaudas - laivas izņemamā grīda.

Terminu lietojums ir ierobežots, termini galvenokārt sastopami zinātniskajā stilā, it īpaši zinātniskajā un tehniskajā literatūrā.

Leksiku veido arī tādi vārdi un vārdu savienojumi, kurus ikdienā lieto galvenokārt tikai vienas specialitātes darbinieki, piemēram, aktieri, zvejnieki, mežkopji, audēji, ārsti. Šo vārdu slāni sauc par profesionālismiem.

Vārds profesionālisms atvasināts no vārda profesija [lat. professio 'specialitāte', 'nodarbošanās'].

Profesionālismus dažreiz ir diezgan grūti norobežot no terminoloģismiem. Atšķirība ir tā, ka termini ir saistīti ar zinātni, profesionālismi - ar darbu dažādās ražošanas nozarēs. Termins ir oficiāli pieņemts, ar literāru normu nostiprināts noteikta jēdziena apzīmējums kādā zinātnes, tautas saimniecības (rūpniecības, lauksaimniecības, tirdzniecības) vai tehnikas nozarē, bet profesionālisms ir neoficiāls apzīmējums - vārds, ko lieto vienas profesijas vai specialitātes pārstāvji mutvārdu runā un kas nav uzskatāms par zinātniska jēdziena apzīmējumu.

Attiecīgās specialitātes darbinieku valodā sastopami gan terminoloģismi, gan profesionālismi. Medicīnas darbinieki līdzās speciālajiem medicīnas zinātnes terminiem lieto arī sava aroda profesionālismus, tāpat juristi, aktieri u. c. Parasti galveno speciālās leksikas daļu veido terminoloģismi, tomēr ir atsevišķas nozares, kurās pārsvarā ir profesionālismi. Pie tādām pieder zvejniecība, medniecība u. c.

Piemēram,

zvejniecībā:

tīkls – vads, tina, vimbuksis ,

kārba - 'liela laiva ar platu dibenu',

tarāt - 'izlasīt zivis no tīkla';

pedagoģijā:

                 logs - ar nodarbībām neaizņemts laiks starp darba stundām'.

Par profesionālismiem sauc tikai šauri speciālus apzīmējumus. Vārdi, kas pazīstami ne tikai vienas profesijas pārstāvjiem, bet arī plašākām aprindām, nav par profesionālismiem uzskatāmi.

Piemēram:

                konveijers, zobrats, vraks.

Daļa no profesionālismiam dažreiz ir apvidvārdi. Nespeciālistam grūti tos norobežot no vispārlietojamiem profesionālismiem.

Profesionālismi var būt latviskas cilmes vārdi:

zvejniecības profesionālismi

līdināt (līdināt tīklus) - 'gaidīt, kamēr zivis salien tīklos',

liekaēi - 'vimbukša linumam virsū uzaustas acis, kas ir daudz lielākas par parastajām',

steltis - 'ierīce tīklu nostiprināšanai jūrā',

iedzirknis - 'murda daļa, kas neļauj zivīm tikt ārā'.

un aizguvumi:

murds, jeda - 'tīkla virkne',

tarāt, izķīķēt - 'izņemt zivīm iekšas, iztīrīt'.

Profesionālo leksiku var pētīt arī rakstnieku darbos, taču šī bāze ir pārāk šaura, jo rakstnieki izlieto tikai zināmu profesionālās leksikas daļu, kas saistās ar apskatāmajām parādībām. Pazīstot kādas nozares profesionālo leksiku plašākā mērogā, varam ar to salīdzināt rakstnieku lietotos profesionālismus.

Piemēram:

      (V. Lācis.)

,,Laivā ātri auga zivju kaudze. Vismaz tūkstoš mārciņu bija jau izņemts, bet vēl nebija iztukšots murda pirmais iedzirknis."

                                    ( V. Lācis.)

    (V. Lācis.)

Profesionālo (arī terminoloģisko) leksiku rakstnieki izmanto savos darbos vides, darba apstākļu notēlošanai, dzīves savdabīguma atklāšanai. Taču rakstnieks nedrīkst savu sacerējumu pārāk piesātināt ar profesionālismiem un terminiem. Tas traucē uztvert tēlojuma kopainu, padara tekstu nesaprotamu un līdz ar to mazāk iedarbīgu.

Vingrinājumi.

Atrod dotajā tekstā attiecīgās nozares profesionālismus (terminoloģismus)! Izcel tos!

Atbilde:

( A. Talcis.)

2.Vingrinājums. Atrod dotajā tekstā attiecīgās nozares profesionālismus (terminoloģismus)! Izcel tos!

,,Vai tu māki arī aust?" jautā viešņa.

Ja kāds ar tādu jautājumu Māru domāja trāpīt vārīgā vietā, tad tāds vīlās. Māra arī šinī nozarē, tāpat kā tamborēšanā, nebija nepraša. Viņa izcēla no skapja apakšas pāri ritumu. Te bija galdauti astoņās nītīs. Un te dvieļi sešās. Pašas vērti, pašas austi. Kas par skaistiem rakstiem! Tos viešņai vajadzēja noņemt. Un viņas sāka runāt par nītīs vēršanu un par pakāju uzsiešanu, par šķietiem un par lielajām un mazajām kaziņām. To varēja saprast vienīgi tā darba cilvēks, ne es.

Atbilde:

6. ŽARGONISMI

    Tuvi vienkāršrunas vārdiem ir žargonismi. Par žargonismiem sauc neliterārus, kroplus vārdus.

Žargonismi visbiežāk rodas, ja literārus vārdus aizstāj ar nevajadzīgiem, izkropļotiem citvalodu vārdiem, kā arī sagroza dzimtās valodas vārdu nozīmes.

Žargonismi, tāpat kā vienkāršrunas vārdi, piesārņo valodu un liecina par zemu valodas kultūru. Dažreiz žargons ir tikai īpaša runas maniere, piemēram, skolēniem, studentiem, kareivjiem.

Žargonismi ir diezgan parasti īpašā neliterāras valodas paveidā, ko sauc par žargonu. Žargons ir kropļota valoda, ko lieto noteiktas sociālas grupas, noteikti sabiedrības slāņi. Izkropļojumi skar visu valodas sistēmu - fonētiku, gramatiku, leksiku.

Latviešu valodā visvairāk pazīstamais žargons ir kārkluvāciešu žargons, ko XlX gs. beigās un XX gs. sākumā lietoja galvenokārt pilsētas buržuāzija. Šā žargona runātāji sagrozīja latviešu vārdu skanējumu, latviešu vārdu vietā bieži lietoja izkropļotus vācu vārdus un vispār centās savu valodu vāciskot. Mūsdienās šis žargons ir zudis, kaut gan atsevišķi vārdi barbarismu veidā vēl sastopami mājsaimniecībā un arī amatniecībā.

Kārkluvāciešu žargons ir plaši atspoguļots literatūrā - brāļu Kaudzīšu, A. Deglava, R. Blaumaņa, A. Upīša un citu rakstnieku darbos, kur tas izmantots tēlu raksturošanai.

Žargonismi visbiežāk tiek radīti, kropļojot citvalodu vārdus un sagrozot dzimtās valodas vārdu nozīmes. Citvalodu vārdi veido lielu žargonismu grupu, lielākoties tie ir barbarismi:

feins, foršs, šmuce.

Daudzi žargonismi ir citvalodu vārdu pārņēmumi un pārveidojumi, kas var būt saistīti ar nozīmes sagrozījumiem.

Piemēram:

dvoika - 'divnieks' (atzīme),

uēene - 'skolotāja',

braēka - 'brālis',

štāte, kloze - 'apģērbs',

šancēt - 'strādāt',

drope - 'iedzeršaria',

bastot - 'bēgt (no stundām)' .

Izplatīti un attiecīgā vidē iecienīti ir žargonismi ar vārda nozīmes sagrozījumiem. Piemēram:

senči - 'vecāki',

čungurs, piķis - 'nauda'.

Žargonismi literārajā runā lietojami ar lielu ierobežojumu, jo tie piesārņo valodu un degradē pašu runātāju. Attiecīgajā vidē tiem šāda negatīva vērtējuma nav.

Literāros darbos žargonu izmanto personāža valodā kā stilistisku līdzekli tēlojamās vides raksturošanai. Žargona iekļaušanai daiļdarbā jābūt mākslinieciski attaisnotai un atturīgai, citādi tiek kaitēts pašam daiļdarbam.

(A. Brodele.)

 

3. 7. VULGĀRISMI

Vulgārismi ir rupji vārdi.

Daļa rupjo vārdu nosauc parādības, ko pieklājīgā runā nav pieņemts minēt.

Otra daļa rupjo vārdu nosauc tādas parādības, kas pašas par sevi nav nekas nepieklājīgs vai rupju. Šos vulgārismus pieklājīgā runā nelieto tikai tāpēc, ka to emocionālā nokrāsa izsaka runātāja neciešu pret nosaukto parādību.

Piemēram:

    snuķis - cilvēka deguns,

                                                            purns - seja.

Vulgārismiem piekļaujas arī lamuvārdi, kas visbiežāk ir dzīvnieku vai priekšmetu nosaukumi, ar kuriem cilvēkam vai dzīvniekam piedēvē attiecīgā dzīvnieka vai priekšmeta raksturīgas īpašības.

Piemēram:

lapsa - viltīgs cilvēks vai arī dzīvnieks,

zoss, tītars - neattapīgs, pamuīļķīgs cilvēks vai dzīvnieks,

sakārnis - kaulains, izdēdējis cilvēks vai dzīvnieks u. c.

3. 8. APVIDVĀRDI

    Līdzās literārajā valodā un visā Latvijā pazīstamiem vārdiem latviešu valodas leksikā ir vārdi, ko lieto tikai kādā Latvijas daļā un kas nepieder pie literārās valodas leksikas.

Piemēram, kartupelis:

Kurzemē paralēli plaši lieto vārdu rācenis,

Vidzemes vidienē - vārdu tupenis,

Latgalē - buļba, varde:

Ziemeļvidzemē lieto vārdu kunna,

Rietumkurzemē - vārdu naīe.

Vārdus, ko lieto tikai kādā apvidū un kas nepieder pie literārās valodas leksikas, sauc par apvidvārdiem.

Piemēram:

aizgore (aizkrāsne),

paugas un rīki (sakas),

pūri (ziemas kvieši),

noridot (nokopt, novākt),

sprēst (vērpt).

Apvidvārdi parasti ir viens no leksikas bagātināšanas avotiem. Tie saglabājušies izloksnēs. Valodnieki izpētes darbu rezultātā ir izveidojuši vairākas nozīmīgas izlokšņu vārdnīcas, kas sniedz informāciju, kā vienu vai otru vārdu izrunā kādā apvidū.

Starp apvidvārdiem ir daudz profesionālismu, kurus nespeciālistam grūti atšķirt.

Apvidvārdi lielākoties nosauc sadzīves un mājsaimniecības priekšmetus, vienkāršus darba rīkus, lauksaimniecības produktus, ēdienus, apģērba gabalus, dažādus savvaļas augus.

Apvidvārdus izmanto daiļliteratūrā, lai atklātu novada īpatnības. Viens otrs apvidvārds, ko dažreiz sastop literatūrā, lietots bez īpaša nolūka un liecina tikai par autora leksikas īpatnībām.

Piemēram:

( Sudrabu Edžus.)

grūslis – ēdiens no sagrūstiem zirņiem, kartupeļiem, kaņepēm;

( J. Jaunsudrabiņš.)

grabasti – vecas, nederīgas lietas;

,,Toreiz bija tāda mode, ka apbēdās vajadzēja dalīties ar kaimiņiem, un tāpēc rudeņos staigāja lielas krūzes, pilnas kāpostu un gaļas, no mājas uz māju."

( J. Jaunsudrabiņš.)

apbēdas – cūku kaušana un sekojošais mielasts.

Valodas attīstības gaitā dažreiz apvidvārdi kļūst par literāriem vārdiem un papildina literārās valodas vārdu krājumu.

Apvidvārdu iesakņošanos literārajā valodā veicina daiļliteratūra. Dažādu autoru darbos bieži lietotie apvidvārdi ar laiku iekaro vietu literārajā valodā. Diezgan daudzi poētismi ir radušies no apvidvārdiem.

Piemēram:

guns - uguns,

jums (debesu jums),

dābols - āboliņš,

dardedze - varavīksne,

kaiva - kaija,

sābris - kaimiņš.

Saprātīgi un ar mēru lietoti neparasti vārdi netraucē uztvert saturu kopumā. Tas dod iespēju literārā darbā iepludināt neparastus, maz dzirdētus, tikai vienā novadā pazīstamus vārdus. Apvidvārdiem jābūt lietotiem tā , lai tie uz literāro vārdu fona būtu saprotami.

Apvidvārdi sevī glabā lielas valodas vērtības, valodnieki tos vāc un pētī.

 

 

3. 9. VECVĀRDI

    Vārds dzīvo tik ilgi, kamēr to lieto. Valodas vārdu krājumā noris nepārtraukta attīstība. Daļa vārdu pamazām kļūst nevajadzīgi un zūd, daļa nāk klāt. Notiekot šīm pārmaiņām, rodas vecvārdi un jaunvārdi.

Par vecvārdiem sauc vārdus, kas agrāk bijuši parasti, bet ko mūsdienās lieto reti vai nelieto nemaz.

Vārdi noveco divos gadījumos:

ir beiguši eksistēt to apzmētie jēdzieni, piemēram,

dzimtbūšana, sieks, olekts, vagars;

Šādus vārdus sauc par historismiem.

2) jēdzieni ir saglabājušies, bet to apzīmēšanai radīti jauni vārdi, piemēram,

bāliņš (bārlis), diet (dejot), kamieši (pleci), jaunekle (jauniete).

Šādus vārdus sauc par arhaismiem.

Visvairāk ir tādu vecvārdu, kuri apzīmē jēdzienus, kas saistās ar agrāku laiku sabiedrisko iekārtu.

Piemēram:     goba (nodevas), vagars, muiža, klaušas, draudze, pagasts, arkls (zemes mērvienība), guberņa, rātsnams.

    Historismi izsaka jēdzienus, kas ir saistīti ar sabiedrības vēsturi un ir vienīgie šo jēdzienu apzīmējumi. Daudzi historismi ir kļuvuši par vēstures terminiem.

Piemēram:

            dzimtbūšana, dzimtcilvēks, dzimtļaudis, landtāgs, cunfte, īilde, rāte.

Historismi ir arī seno mērvienību un naudas vienību nosaukumi.

Piemēram:

            pēda, colla, birkavs, sieks, stops, grasis, dālderis, vērdiņš u. c.

Par historismiem nebūtu uzskatāmi vārdi, kas apzīmē mūsdienās retāk sastopamas , bet nesenā pagātnē visai parastas parādības.

Piemēram:

            ormanis, pastalas, augļotājs, vīzes, vekselis u. c.

Historismus lieto, runājot par attiecīgajiem vēstures jautājumiem. Tos lieto arī daiļliteratūrā, rakstot par agrākiem laikiem un parādībām, kas mūsu dienās ir jau zudušas.

Vecvārdi par arhaismiem jeb novecojušiem vārdiem kļūst tāpēc, ka attiecīgo parādību apzīmēšanai mūsdienu valodā ir radušies citi vārdi.

Piemēram:

kamieši (pleci), īkstis (nieres), avs (aita), remesis (namdaris), apgaust (apraudāt), dieveris (vīrabrālis), ietaļa (brāļasieva), matīt (manīt), sebu (vēlu), dižgabals (lielgabals).

Arhaismus daiļdarbos lieto rakstnieki, lai radītu senatnīgu vai svinīgu noskaņu. Dažreiz arhaismus lieto satīriskos apcerējumos, lai izsmietu veco, atpalikušo.

Līdzīgi tam, kā noveco vārdi, noveco arī atsevišķas vārda nozīmes, piemēram, vārdam grāmata mūsdienās ir novecojusi nozīme 'vēstule', vārdam mirklis - nozīme 'skatiens', vārdam pulkstenis - nozīme 'zvans'. Vecākajā literatūrā diezgan bieži ar tādām nozīmēm sastopamies.

Robeža starp arhaismiem un mūsdienu vārdiem ir diezgan nenoteikta, jo vārdi no valodas izzūd ļoti lēni.

Atsevišķos gadījumos ir diezgan grūti nošķirt arhaismus un historismus; tad noder apzīmējums vecvārdi. Arī vecvārdus noteikt ne katrreiz ir viegli, jo starp mūsdienu leksiku un vecvārdiem ir daudz pārejas pakāpju un jautājums bieži vien ir diskutējams. Nav jāsteidzas katru retāk lietotu vārdu saukt par vecvārdu.

Katrā dzīvā valodā ienāk agrāk nelietoti vārdi, kas apliecina valodas dzīvotspēju, kas ir nepieciešami jaunu jēdzienu nosaukšanai. Tie ir jaunvārdi, kas agrāk nav lietoti, bet kas ienāk valodā un nostiprinās.

Jaunvārdi nemitīgi papildina vārdu krājumu, tie ir nepieciešami jaunu jēdzienu un jaunu parādību apzīmēšanai.

Jaunvārdu rašanās process dažreiz ir straujāks, dažreiz gausāks, bet neapsīkst nekad. Vārdu krājuma attīstība ir cieši saistīta ar sabiedrības attīstību. Jo straujāk attīstās sabiedriski politiskā dzīve, ekonomika, zinātne, tehnika un māksla, jo straujākiem tempiem attīstās arī leksika.

Noteikt vārda rašanās laiku un lietošanas ilgumu var tikai pēc vēsturiskajām vārdnīcām un speciāliem leksikogrāfiskiem reģistrējumiem. Tas vien, ka vārds nav reģistrēts vārdnīcās, vēl nenozīmē, ka vārds valodā ir jauns. Dažreiz paiet ilgi gadi, kamēr jaunie vārdi iekļūst vārdnīcās. Bieži vien runātāju uztverē tie tad vairs nav jauni.

Daudz jaunu vārdu latviešu valodā radās 19. gadsimta vidū un vēlākajos gadu desmitos. Tie ir valodā jau pilnīgi nostiprinājušies un netiek vairs uztverti par jaunvārdiem.

Jaunvārdi cilmes ziņā ir dažādi. Tie var būt darināti no latviešu valodā pazīstamiem vārdiem, tie var būt arī aizgūti.

Jaunvārdu darināšanā vislielākā loma ir dažādiem atvasinājumiem.

Daudzi no tiem ir veidoti ar ļoti parastām latviešu valodas izskaņām, piemēram, -tājs, -nieks, -ums.

Piemēram,

ar izskaņu -tājs darināti lietvārdi, kas apzīmē profesionālus darītājus, arī mašīnu vai to daļu nosaukumus:

atsveķotājs,

piekabinātājs,

atskaņotājs,

drupinātājs (akmeņu drupinātājs),

gubotājs (salmu gubotājs),

izkliedētājs (kūtsmēslu izkliedētājs),

sasmalcinātājs (barības sasmalcinātājs),

skalotājs (sakņu skalotājs);

ar izskaņu -nieks ir darināti daudzi personu nosaukumi:

aprakstnieks,

atpūtnieks,

sagādnieks,

stāstnieks,

izcilnieks,

neklātnieks;

ar izskaņu -ums ir darināti lietvārdi, kas nosauc pabeigtu darbību vai tās rezultātu:

apkopojums,

atainojums,

izgaismojums,

kārtojums,

skanējums,

redzējums.

Līdzās šāda veida atvasinājumiem, kas ir samērā gari, mūsu dienās rodas īsāki atvasinājumi, kas izsaka apmēram to pašu, ko atvasinājumi ar izskaņām -šana, -šanās, -ums. Tie ir veidoti ar īpašām galotnēm vai īsākiem piedēkļiem, piemēram, vārds apguve līdzās vārdam apgūšana, vārds pārstāsts līdzās vārdam pārstāstījums, vārds sasauksme līdzās vārdam sasaukšanās. Īsie atvasinājumi mūsdienu leksikā ir ļoti raksturīgi.

atvasināšana ar latviskām izskaņām:

atvasinājumi ar galotni - e vai izskaņu -sme:

apgaisme, apsilde, atvirze, izdale (izdales materiāli), izpēte, noslodze, pārslodze,

vārdu krājumu papildina arī ar salikteņiem:

kastaņbrūns, tēraudciets, blakusvāģis, turpceļš, maznodrošinātība.

Daudz jaunu vārdu latviešu valodā radās 16. - 17.gs. sakarā ar vajadzību izteikt kristietības jēdzienus. Lielākoties tie bija tieši tulkojumi no vācu valodas:

ārīgs, dabīgs, garīgs, laicīgs, mūžīgs, pasaulīgs, lēnprātība u. c.

Vecais Stenders 18.gs. atvasinājis jaunus vārdus:

bauda, griba, oža u. c.

19.gs. 50. - 70.gados tautas atmodas laikmetā jaunvārdus veidojis arī Juris Alunāns:

apzīša, atdzimšana, austuve, ceptuve, cilvēcība, desinieks, dziesminieks, galms, krātuve, maiznieks. Pārdotava, rakstnieks, namdaris, vēstnieks, zemkopis u. c.

Īsu, zīmīgu un oriģinālu jaunvārdu veidošanas mākslā neviens nav pārspējis Kronvaldu Ati.

Kronvalds radījis tādus skaistus jaunvārdus kā

aizbildnis, atvasinājums, augstskola, burtnīca, ziedonis, teikums, locījums, jaunatne, nākotne, elektrība, priekšmets, jaunkundze, satversme, piedēklis, slimnīca, dzeja u. c.

Stērstu Andrejs 19. - 20.gs. mijā ir atvasinājis daudz labu terminu tieslietās un gramatikā:

teikums, pamata skaitļu vārdi, līdzskanis u. c.

    Valodas jaunradē lielu darbu veic rakstnieki. Ikviens liels vārda mākslinieks atstāj paliekamas vērtības tās valodas dārgumu krātuvē, kuru viņš lietojis par savas mākslas ieroci.

    Ievērojamu ieguldījumu latviešu leksikas kuplināšanā izdevis lielākais latviešu dzejnieks Rainis. Jaunvārdu veidošana Rainim bija nepieciešama viņa literārajā darbībā, jo latviešu dzejas valoda tad vēl bija maz izkopta. Tulkojot ievērojamus pasaules literatūras darbus, tāpat arī veidojot savus oriģinālos apcerējumus, Rainis nevarēja iztikt ar tiem vārdiem, kādi bija latviešu valodas vārdu krājumā, viņam bija jāmeklē jauni vārdi.

Rainis darina jaunus vārdus, pārveido jau esošos, atdzīvina senus, aizmirstus vārdus, izmanto arī apvidvārdus.

Ar Raini latviešu dzejas valodā ir ienākuši šādi seni vārdi:

    Tautas dzejnieka Raiņa leksika ir ļoti bagāta. Rainis ir devis latviešu dzejai un visai literārajai valodai tik daudz, ka mūsu dienās nevienam latviešu dzejniekam nav iespējams iztikt bez Raiņa atdzīvinātajiem vai radītajiem vārdiem.

    Ievērojams latviešu leksikas kuplinātājs ir rakstnieks Andrejs Upīts. Ar saviem lielajiem prozas darbiem viņš ir sakrājis vērtības, kas savu nozīmi nezaudēs laiku laikos. Daudzreiz ir grūti pateikt, kas ir pārņemts no tautas valodas un kas ir paša rakstnieka veidots.

Rakstnieks ir darinājis arī jaunus vārdus:

algotnis, lapotnis, pastatnis, aizvirtizi (slēīi), aploce, saaudze (krūmu saaudze), iegrava, pakalpiozš, laikzinis, atmaidzināt, apmiedzināt, glāstīgs, kniebīgs, pielipīgs, apkala, izdoba, apgrieza, apsvars, uzstāja, pārbrīns, pašsavalde u. c.

Kā J. Alunāna, tā A. Kronvalda un Raiša darinājumi nav vairs uzskatāmi par jaunvārdiem, taču rakstnieku piedalīšanās valodas kopošanā kļuvusi tradicionāla.

Gandrīz katrā Z. Skujīša sacerējumā vērojama vārdu jaunrade:

tālrāde (televīzija, televizors), spīdpogaiši (ugunsdzēsēji, dzlzceļnieki, skursteņslaķi), dižēka (galvenā ēka) u. c.

Mūsdienās vārddarināšanā tomēr galvenokārt iesaistījušies valodnieki, visvairāk paveicot dažādu zinātņu nozaru terminoloģijas izstrādē. Ārpus terminoloģijas radīto jaunvārdu skaits nav liels.

Sinonīmi

Antonīmi

Vārdus, kam ir tuva, pamatos kopīga vai pilnīgi vienāda nozīme, sauc par sinonīmiem.

Piemēram:

teikt - sacīt; kadiķis - paeglis, pļāpāt - tērzēt, mēļot- tarkšķēt, muldēt; darbinieks - darbonis; pīlādzis - sērmūkslis u. c.

Ne visiem vārdiem ir sinonīmi. Sinonīmu parasti nav

1) terminiem, izņemot tos gadījumus, kad paralēli tiek lietoti internacionāli un latviski apzīmējumi:

prepozīcija - prievārds, verbs - darbības vārds, pronomens - vietniekvārds,

refrēns - piedziedājums, odekolons - smaržūdens;

vārdiem, kas apzīmē konkrētus priekšmetus un parādības:

                galds, acs, pirksts, ūdens, pļaut, caurs u. c.;

vietniekvārdiem sinonīmi ir tikai retos gadījumos:

              katrs - ikkatrs, ikkurš, ikviens; viņš - tas.

Liela daļa vārdu ir daudznozīmīgi - tie var apzīmēt dažādas parādības. Piemēram:

celiņš

1) izsaka to pašu, ko taka,

2) tas var apzīmēt arī matu šķirtni,

3) šauru, garu grīdsegu;

čīkstēt

1) radīt smalku, stieptu skaņu (durvis čīkst),

2) gausties, žēloties (ar sarunvalodas stila nokrāsu),

3) raudāt (bērns čīkst - ar sarunvalodas stila nokrāsu) .

Šādos gadījumos viens skanējums izsaka dažādu saturu, bet vārdu krājums dod arī iespēju vienu un to pašu saturu izteikt ar dažādiem vārdiem.

Piemēram:

Dažādi vārdi var izteikt arī aptuveni to pašu saturu.

Piemēram:

Šādas rindas vārdiem piemīt pamatos kopīga, bet niansēs atšķirīga nozīme.

Vienu no sinonīmu rindas vārdiem izvirza par pamatvārdu un novieto rindas sākumā. Par pamatvārdu izraugās sinonīmu ar vispārīgāko nozīmi, tam jābūt pamatnozīmē un stilistiski neitrālam.

Piemēram:

skatīties - lūkoties, raudzīties, vērties;

skaists - daiļš, glīts, jauks;

līt - līņāt, rasināt, mirdzināt, smidzināt, sijāt, miglot.

Pamatvārdi skatīties, skaists, līt ievada sinonīmu rindu, palīdz uztvert pārējo sinonīmu nozīmes.

Sinonīmus, kuru nozīmes pilnīgi sakrīt, sauc par absolūtajiem sinonīmiem.

Tādi ir, piemēram,

        pīlādzis - sērmūkslis, tālrunis - telefons, mest - sviest, klāt - segt, šķist - likties, starptautisks - internacionāls.

Absolūto sinonīmu nav sevišķi daudz.

Mērķtiecīgi izraugoties piemērotus sinonīmus, var izcelt vissmalkākās nozīmes nianses.

Piemēri, kas rāda sinonīmu karstums - svelme, versme, tveice lietojumu:

(J. Jaunsudrabiņš.)

(V. Delle.)

(A. Upīts.)

(M. Birze.)

Sinonīmu lietošanas prasme izpaužas visnoderīgākā vārda izvēlē, kas ir atkarīga no konteksta.

Piemēram:

(V. Lācis.)

Ar līdzās lietotajiem sinonīmiem panāk nozīmes pastiprinājumu un precizējumu.

Piemēram:

(J. Jaunsudrabiņš.)

(A.   Brigadere.)

        (A. Upīts.)