MANTOTĀ LEKSIKA
Svarīga ir vārdu izcelšanās vēsture, ar tās izpēti nodarbojas speciāla valodniecības nozare - etimoloģija (no gr. etymon 'patiesība'). Tās uzdevums ir noteikt sākumvārdu, no kura cēlies kāds mūsdienu valodas vārds. Valodas vārdu krājumā tiek noteikti mantotie un aizgūtie vārdi. Pie mantotās leksikas pieder sen zināmi vārdi, kas atnākuši pie mums no tālas senatnes un ir kopīgi daudzām radniecīgām valodām.
| Par mantoto leksiku kādā valodā uzskata visu to leksiku, kuras pirmsākumi saistāmi ar izcelšanos no radniecīgām valodām kopēja pirmavota. |
Tā latviešu valodas vārdu krājumā par mantotu uzskatāma tā leksika, kas radusies indoeiropiešu, baltu vai latviešu pirmvalodā.
Vecāko mantotās leksikas slāni veido vārdi, kuru sākotne ir indoeiropiešu pirmvalodā. Tajā ietilpst indoeiropiešu valodām kopējie vārdi. Šo slāni sauc par indoeiropiešu leksikas kopības slāni.
Piemēram:
saule (lat. sol), mēness (gr. mēn), sniegs (gotu snaiws), katrs (sanskr. katara ), māte (lat. māter), kaķis (vācu Katze).
Indoeiropiešu pirmvalodai ir tūkstošiem gadu ilga vēsture, jo tik tālā pagātnē valodas attīstība noritēja ļoti gausi daudzas valodas pārmaiņas noritēja simtiem gadu.
Jaunāku mantotās leksikas slāni veido vārdi, kuru sākotne ir baltu pirmvalodā. Tie ir vārdi, kas kopēji tikai baltu valodām. Leksikas slāni, kurā ietilpst baltu valodām kopējie vārdi, sauc par baltu leksikas kopības slāni.
Piemēram:
kupls (liet. kuplas), gals (liet. galas), zivs (liet. žuve), vācietis (liet. vokietis), logs (liet. langas), biedrs (liet. bendras), pirkt (liet. pirkti).
Mantotajā leksikā ietilpst vārdi, kas izsaka svarīgus, bieži lietojamus jēdzienus. Daudzi mantotās leksikas vārdi ieguvuši nozīmes, kādas tiem sākotnēji nav bijušas.
Mantotās leksikas vārdus, kā arī uz tās pamatiem radušos jaundarinājumus mēdz saukt par latviskas cilmes vārdiem pretstatā aizguvumiem, kam ir nelatviska cilme.