Tuvi vienkāršrunas vārdiem ir žargonismi.

Žargonismi visbiežāk rodas, ja literārus vārdus aizstāj ar nevajadzīgiem, izkropļotiem citvalodu vārdiem, kā arī sagroza dzimtās valodas vārdu nozīmes.

Žargonismi, tāpat kā vienkāršrunas vārdi, piesārņo valodu un liecina par zemu valodas kultūru. Dažreiz žargons ir tikai īpaša runas maniere, piemēram, skolēniem, studentiem, kareivjiem.

Žargonismi ir diezgan parasti īpašā neliterāras valodas paveidā, ko sauc par žargonu. Žargons ir kropļota valoda, ko lieto noteiktas sociālas grupas, noteikti sabiedrības slāņi. Izkropļojumi skar visu valodas sistēmu - fonētiku, gramatiku, leksiku.

Latviešu valodā visvairāk pazīstamais žargons ir kārkluvāciešu žargons, ko XlX gs. beigās un XX gs. sākumā lietoja galvenokārt pilsētas buržuāzija. Šā žargona runātāji sagrozīja latviešu vārdu skanējumu, latviešu vārdu vietā bieži lietoja izkropļotus vācu vārdus un vispār centās savu valodu vāciskot. Mūsdienās šis žargons ir zudis, kaut gan atsevišķi vārdi barbarismu veidā vēl sastopami mājsaimniecībā un arī amatniecībā.

Kārkluvāciešu žargons ir plaši atspoguļots literatūrā - brāļu Kaudzīšu, A.Deglava, R.Blaumaņa, A.Upīša un citu rakstnieku darbos, kur tas izmantots tēlu raksturošanai.

Žargonismi visbiežāk tiek radīti, kropļojot citvalodu vārdus un sagrozot dzimtās valodas vārdu nozīmes. Citvalodu vārdi veido lielu žargonismu grupu, lielākoties tie ir barbarismi:

feins, foršs, šmuce.

Daudzi žargonismi ir citvalodu vārdu pārņēmumi un pārveidojumi, kas var būt saistīti ar nozīmes sagrozījumiem.

Piemēram:

dvoika - 'divnieks' (atzīme),

učene - 'skolotāja',

bračka - 'brālis',

štāte, kloze - 'apģērbs',

šancēt - 'strādāt',

drope - 'iedzeršana',

bastot - 'bēgt (no stundām)'.

Izplatīti un attiecīgā vidē iecienīti ir žargonismi ar vārda nozīmes sagrozījumiem. Piemēram:

senči - 'vecāki',

čungurs, piķis - 'nauda'.

Žargonismi literārajā runā lietojami ar lielu ierobežojumu, jo tie piesārņo valodu un degradē pašu runātāju. Attiecīgajā vidē tiem šāda negatīva vērtējuma nav.

Literāros darbos žargonu izmanto personāža valodā kā stilistisku līdzekli tēlojamās vides raksturošanai. Žargona iekļaušanai daiļdarbā jābūt mākslinieciski attaisnotai un atturīgai, citādi tiek kaitēts pašam daiļdarbam.

,,Nē, tu esi vēl bērns, mazais... goda vārds! No sīkumiem gribi iztaisīt un piešūt man nez kādu krimināllietu. Nu, labi, ja tev no tā būs labāk - es varu pateikt ar. Nu, es tā sacīju. Kaut kā tamlīdzīgi... un pēc apstākļiem... tā bija, nu, kā to teikt, sava veida diplomātija no manas puses. Vai tev būtu labāk, ja es ar vecajiem sanīstos? Nu, iznāca viņdien saraušanās par tevi... mutere nāca atklātā uzbrukumā... un tad es tā pateicu, un viņa man noticēja, saproti?"

(A. Brodele.)