Bez valodas nav domājama cilvēku sabiedrība. Ar valodu cilvēki sazinās, izsaka domas, jūtas, pārdzīvojumus, pamudina cits citu uz noteiktu rīcību. Valoda dod iespēju saglabāt kultūras mantojumu un to, kas saglabāts, apgūt un izmantot pēc gadu tūkstošiem.

Valoda ir sarežģīta sistēma. Pamatvienība šai sistēmā ir vārds. Izvēloties vajadzīgos vārdus, sakārtojot tos vārdu savienojumos un teikumos atbilstoši gramatikas likumiem, izsakām savas domas. Tās var ietvert gan mutvārdu, gan rakstu formā.

Piemēram:  prieks, smieties, mīļš, astoņi, mans, aizvakar, jo, ap, jā.

Visi vārdi kopā veido valodas vārdu krājumu jeb leksiku: vārdi nosauc tās parādības, ko cilvēks apzinājis un apjēdzis; jo kādai tautai vai cilvēkam ir bagātāks vārdu krājums, jo bagātāka ir arī valoda; kulturālām tautām ir simtiem tūkstošu vārdu, no kuriem ikdienas sarunās izmanto tikai 4000 - 5000. Rakstnieku un dzejnieku leksika ir vēl bagātāka, piemēram, A.Puškina vārdnīcā ir vairāk nekā 21 000 vārdu, bet V.Šekspīra vārdu krājumā ir ap 24 000 vārdu.

Leksikā vērojams nemitīgs attīstības process: rodas jauni vārdi, mainās vārdu nozīmes, daži vārdi tiek aizmirsti pavisam, dažus lieto tikai īpašos gadījumos.