Vārda nozīme ir vismainīgākais elements valodā. Tā ir cieši saistīta ar sabiedrības attīstību visās dzīves nozarēs. Vārda nozīme pilnīgāk un tiešāk nekā citas valodas parādības reaģē uz pārmaiņām tautas vēsturē. Kad notiek plaša sabiedriska pārkārtošanās un nozīmīgas pārmaiņas tautas dzīvē, arī leksikā notiek strauja attīstība.

Bez ārējiem faktoriem leksikas attīstību nosaka arī valodas iekšējie likumi.

Gan ārēju, gan iekšēju faktoru ietekmē vārdam var rasties kāds jauns leksiski semantiskais variants, kāds no esošajiem var atmirt, vārds var iegūt pilnīgi jaunu nozīmi, var rasties jauni vārdi un dažus var sākt lietot arvien retāk, līdz tie pavisam izzūd.

Nozīme attīstās un bagātinās tikai vārda lietošanas procesā. Daudziem vārdiem ir gara attīstības vēsture. Nozīmes maiņas gan valodniecībā vēl maz pētītas, nav arī latviešu valodas vēsturiskās vārdnīcas, tāpēc par nozīmes mainīgumu var runāt tikai vispārīgos vilcienos.

Vārdu pārnesto nozīmju veidošanās nav ierobežota, tās rodas visā valodas pastāvēšanas laikā, bagātina vārda semantisko struktūru, paplašina sinonīmu krājumu valodā, ļauj izvēlēties visvairāk piemēroto vārdu.

Vārdu lietošana pārnestā nozīmē ļauj izteikties spilgti, tēlaini un emocionāli.

Jaunas nozīmes rodas arī pēc citas valodas parauga, ja no tās pārņem kādu atbilstošā vārda nozīmi. Diezgan bieži tā rodas jaunas pārnestas nozīmes, piemēram, vārdam pasvītrot jaunākajā laikā pēc krievu valodas parauga radusies pārnesta nozīme 'apzināti pievērst kaut kam īpašu uzmanību', kaut gan šīs nozīmes izteikšanai latviešu valodā jau ir divi vārdi - uzsvērt un izcelt.

Jaunas nozīmes var rasties ļoti dažādi. Dažreiz ir diezgan grūti noteikt, kā tās radušās un ienākušas valodā. To var uzzināt tikai ar speciāliem pētījumiem. Vieglāk ir konstatēt pašu faktu. Piemēram, A.Kronvalds savā laikā ieteica vārdu arods, kura pamatnozīme bija 'apcirknis', lietot ar nozīmi 'profesija'. Mūsdienās profesijas apzīmējums kļuvis par vārda pamatnozīmi, nozīme 'apcirknis' uzskatāma jau par novecojušu, tā sastopama tautasdziesmās un vietām mūsdienu literatūrā.

Diezgan bieži jaunas nozīmes jeb jauni vārdi tiek veidoti, kādam vispārīgas nozīmes atvasinājumam piešķirot konkrētu nozīmi, piemēram,

ievārījums, darījums, darīšana, tikšanās.

Jauni vārdi un jaunas nozīmes vārdnīcās bieži iekļūst ar novēlošanos, jo leksikogrāfi ne vienmēr spēj izsekot leksikas maiņām.

Daudzas no senākajām nozīmēm ir saglabājušās tautasdziesmās, arī izloksnēs un no tām var parādīties literatūrā.

Tā mūsdienu literārajā valodā darbības vārdam tapt vairs nav nozīmes nokļūt, tikt', kura ir plaši lietota latviešu tautasdziesmās un sastopama arī agrāku laiku literatūrā.

Piemēram

Tec, saulīte, drīz zemē,

 Lai es varu mājās tapt.

                                         (Latv. tdz.)

                                       (Latv. tdz.)

Vārdam grāmata zudusi nozīme 'vēstule', vārdam padoms - nozīme 'krājums' (maizes padoms, malkas padoms), kas saistāma ar darbības vārda domāt zudušo nozīmi 'rūpēties, gādāt'. Tāpat vārdam arājs zudusi nozīme 'zemnieks', vārdam brīvība - nozīme 'atļauja', vārdam ierocis - nozīme 'instruments'.

Vārdam mirklis kādreiz ir bijusi arī nozīme 'skatiens'. Šāda nozīme ir parasta R. Blaumaņa darbos:

                                                                                                  (R.Blaumanis.)

Dažreiz jaunas nozīmes rašanās ir saistīta ar agrākās nozīmes zudumu, tā ka gala rezultātā var runāt par nozīmes maiņu.

Vārdam galds sākotnēji bijusi nozīme 'dēlis', tagad ar šo vārdu apzīmē galvenokārt īpašu mēbeli. Vārdam dumpis sākotnēji bijusi nozīme 'troksnis, bāršanās', bet XVIII un XIX gadsimta laikā tas ieguvis tagadējo nozīmi - 'nemieri, sacelšanās'.

Vārda semantiskās struktūras attīstība ir sarežģīta. Attīstības gaitā vārdam kāda nozīme var zust, cita rasties no jauna. Ja vārda nozīme zūd pilnīgi, zūd arī vārds. Daļa šādu vārdu ir paglābusies vecās vārdnīcās, senos rakstu pieminekļos, arī izloksnēs, frazeoloģismos, daļa zudusi bez pēdām.