VĀRDU KRĀJUMS
Vārdu krājums mainās un attīstās līdz ar sabiedrības vēsturisko attīstību. Pārmaiņas sabiedriski politiskajā dzīvē, ekonomikā, zinātnē, tehnikā un kultūras dzīvē rada vajadzību pēc jauniem vārdiem. Tai pašā laikā daļa vārdu kļūst neaktuāli un pamazām zūd. No jauna rodas vairāk vārdu nekā zūd, tāpēc vārdu krājums paplašinās. Kultūrtautu valodās tas sniedzas simttūkstošos vienību. Atsevišķu cilvēku leksikā ietilpst tikai neliela daļa no šās bagātības. Vispirms minami nedaudzi tūkstoši vārdu, kas nepieciešami ikdienas dzīvē, tad ar cilvēka profesiju saistītā leksika un retāk lietojami vārdi, kas pa dažādiem informācijas kanāliem ieplūst individuālajā vārdu krājumā. Jo bagātāka ir kāda cilvēka leksika, jo lielākas izteiksmes iespējas tā paver. Ikdienas sarunu leksika aptver 4000-5000 vārdu, bet var iztikt arī ar pāris tūkstošiem vārdu.
Ne visi vārdi, kas veido kādas valodas leksiku, tiek vienādi plaši izmantoti. Ir vārdi, ko var lietot visos stilos, kam nav ne stilistiskas, ne emocionālas nokrāsas.
Piemēram:
darbs, plāns, zemkopība, kultūra, mēnesis, nebūt, viņš, kas, bet, caur.
| Vārdus, kas bez ierobežojumiem lietojami visos stilos, sauc par vispārlietojamiem jeb stilistiski neitrāliem vārdiem. Vispārlietojamā jeb stilistiski neitrālā leksika ir vārdu krājuma pamats. |
Ar šo leksiku var pateikt visu nepieciešamo. Mācoties svešvalodas, pirmām kārtām apgūst vispārlietojamo leksiku.
Ir arī vārdi, kuru lietošana nav tik brīva. Tie labi iederas tikai noteiktā tekstā, noteiktā stilā, citur tie skan dīvaini.
Piemēram:
radagabals, jaukties, dancot, irklis, smagme, bāliņš, korifejs.
Vārdi, kuru lietošana ir ierobežota, veido īpatnējās leksikas slāņus. Pie īpatnējās leksikas slāņiem pieder:
|