Jēkabs Dravnieks (1858-1927) latviešu kultūras vēstures zinātājiem galvenokārt saistās ar pirmajiem diviem latviešu konversācijas vārdnīcas izdevumiem. J.Dravniekam varam pateikties par pirmo, kaut arī nepabeigto, konversācijas vārdnīcu (1891-1889), kam viņš ir gan izdevējs, gan teksta lielākās daļas autors. Bet otrajā "Konversācijas vārdnīcas" izdevumā, kas no 1906. līdz 1921. gadam iznāk Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijas, vēlāk Derīgu grāmatu nodaļas apgādā, J.Dravnieks ir darbvedis, tekstu pārlūkotājs un nodaļu redaktors.

Ap gadsimtu miju J.Dravnieks uzsāk darbu pie tulkojošo vārdnīcu veidošanas. "Vācu-latviešu vārdnīca" (1910), "Krievu-latviešu vārdnīca" (1913), "Angļu-latviešu vārdnīca" (1924), "Latvju-krievu vārdnīca" (1923), "Latvju-vācu vārdnīca" (1927) un arī "Pareizrakstības vārdnīca" un "Svešvārdu grāmata" ir nopietns ieguldījums latviešu leksikogrāfijā.
Dažas no šīm vārdnīcām izdotas atkārtoti.

J.Dravnieka tulkojoši vārdnīcu mērķis nav tikai valodu sastatījums. Viņa vārdnīcās vietu rod daudzi jauni vārdi - veidojot tulkojošās vārdnīcas, vislabāk redzams, kādu vārdu latviešu valodā vēl trūkst. J.Dravnieka vārdnīcās un ieteikumos ir daudz mazpazīstamu vārdu, piemēram, norietņi 'nokrišņi', miltmalas 'dzirnavas', veseļotne 'sanatorija', skate.