G.Fr. Stenders jeb Vecais Stenders (1714-1796) ir izcila personība latviešu kultūras vēsturē.Pēc izglītības viņš bija teologs, studējis Jēnā un Hallē. Kādus gadus Vecais Stenders strādājis par mājskolotāju Latvijā un skolotāju Vācijā, nodarbojies ar matemātiku un ģeogrāfiju, bet lielāko savas dzīves laiku bijis mācītājs  - Birzgalē, Žeimē (Lietuvā) un pēdējos  30 mūža gadus Sēlpils un Sunākstes draudzē netālu no Jēkabpils. Būdams pēc tautības vācietis, viņš iemīlōja latviešus un altviešu valodu.

Jau strādādams Birzgalē, G.Fr. stenders bija nodevies latviešu valodas studijām. Nopietnas valodas apguves un izpētes rezultātā tapa Vecā Stendera latviešu valodas gramatika (1761.g.) un vārdnīca (1789.g.).

G.Fr.Stendera vārdnīcas "Lettisches Lexicon"  latviešu vācu daļā ir 402 lappuses ar apmēram 7000 vārdu, bet vācu-latviešu daļā - 769 lappuses ar apmēram 14 000 vārdiem. Vārdnīcas materiāls ir labi pārskatāms. Latviešu vārdi ir apkopoti ligzdās un iespiesti latīņu burtiem, šķirkļa vārdi ir izvirzīti pa kreisi, izcelti arī tālāki atvasinājumi un frazeoloģija. Aiz vārdnīcas pamatteksta ir atsevišķi saraksti, kuros apkopoti personu, vietu, dzīvnieku, putnu, zivju, kukaiņa, koku, augu un sēņu nosaukumi.  Atsevišķi doti

1) vīriešu kristāmvārdi (Ādams, Akots, Alekss, Andrejs u.c.),

2) sieviešu kristāmvārdi (Adaļa, Agata, Agnēze, Āļe u.c.),

3) zemju un tautu nosaukumi, arī latviešu apdzīvoto vietu nosaukumi (augšgalieši, "kas augšā galā dzīvo", Augšzeme, Austruma zeme, Biemeru zeme, t.i., Bohēmija utt.),

4) Kurzemes pilsētu un muižu nosaukumi,

5) Vidzemes pilsētu un muižu nosaukumi,

6) četrkājaino dzīvnieku nosaukumi (āpša jeb āpsis, āzis, aita utt.),

7) putnu nosaukumi (apogs, badadzeguze, balodis utt.),

8) zivju nosaukumi (āte, akmiņu grauzis, asers utt.),

9) kukaiņu un tārpu nosaukumi (akli, bambals, bite utt.),

10) koku un krūmu nosaukumi (ābele jeb āboļu koks, alksnis, apse, aviešu krūms jeb avieši utt.),

11) puķu, zāļu un citu stādu nosaukumi (adiņi 'vasaras rudzi', agurķes 'gurķi', liela agurķe 'ķirbis' utt.),

12) sēņu nosaukumi (alksnīši, apsenes, bērzlapas utt.).

Aiz katra latviešu pamatvārda G.Fr.Stenders dod vācu tulkojumu un tad pievieno plašu papildu materiālu - vārda lietojumu dažādos savienojumos, atvasinājumus, salikteņus un vietām arī veselus raksturīgus teikumus, piemēram:

kāja - Fuss; ap kājām, pie kājām, kājās būt, kājas mētāt, jēlas kājas, grūtās kājās būt 'būt grūtniecības stāvoklī', arkla kājas 'spīļu arkla lemeši', kājas dibens 'pēdas apakša', kājas vēderiņš 'mīkstumi pēdas apakšā', kājās (kājop) mesties 'celties kājās', kājgalis, garkājis, kājājs 'tāds, kam ir kājas', kājīgs 'labs gājējs (spēcīgām kājām)', kājnieks. Dažam savienojumam pievienots vēl paplašinājums, piem., pie jēlas kājas dots teikums zirgam jēlas kājas ar paskaidrojumu vācu valodā, ka tā saka, ja zirgs pastāvīgi klibo un klūp.

Viena no G.Fr Stendera vārdnīcas īpatnībām ir lielā sinonīmu bagātība. Ar dieviem vai vairākiem sinonīmiem tulkoti ne tikai tie vārdi, kam nav atrasts pilnīgi adekvāts latviešu apzīmējums, bet arī tādi vārdi, kam latviešu valodā ir vairāk nozīmes nianšu nekā vācu valodā, piemēram: eifen - dusmoties, bargoties, sirdīties, ļaunoties.

Vārdnīcas materiālu Stenders ir vācis gan no dzīvās valodas, gan izmantojot Elversa un Langes iespiestās vārdnīcas.

Latviešu teksts vārdnīcā iespiests t.s. latīņu burtiem, bet vācu - gotiskajiem burtiem. Tas bija jauns paņēmiens latviešu grāmatniecība, bet atbilda Rietumeiropas vārdnīcu praksei.