Gandrīz ikkatrā grāmatā, kas manās rokās nākuse, esmu atradis savādu rakstīšanu. Īpaši ar svešiem vārdiem vēl allaž misas un apjūk. Kā kuram katram prātā nāk, tā tas raksta, un tā tad var redzēt vienu pašu vārdu daždažādi rakstītu. Vai tad nu latviešu valodai likumu nav, pēc kuriem jāraksta? Ira gan, bet, kā rādās, tik rets kāds tos atģidis un ievērojies. Tāpēc lūkošu kādus likumus uzstādīt, kas, jebšu nepilnīgi būdami, taču daudzmaz uz to derēs, ka vienāda rakstīšana pašķiras. Pie šī darba man palīgā nāks krievu valoda, kas, jebšu pavisam savāda būdama nekā latviešu valoda, taču ar šo vairāk saskan nekā ar citām neslāvu valodām.

Vispirms runāšu tikai par tādiem svešiem vārdiem, kas cilvēkus, pilsētas un tautas apzīmē. Pie šiem vārdiem vērā jāieliek, ka viņus latviski tāpat raksta, kā tos svešās valodās izrunā. Tad svešiem vārdiem arī latviešu piegalināšanu dod, ko pie vārda saknes pieliek. Bokstabi, kas latviešu valodā trūkst un vārdam svešā valodā atgadās, vai pavisam jāatmet, kā h, voi arī ar tādiem bokstabiem jāpārmaina, ko latviešu valoda viņu vietā liek, kā ch, kas pa latviski paliek par k voi ķ. Liels grēks arī nebūs, ja h vārda iesākumā klāt patur, jebšu še viņu nemaz neizrunā. Bokstabs f latviešu valodā nav ar citiem jāpārmaina, bet klāt jāpatur. Ar divbalsnieku «eu» vēl nezinu, ko darīt. Līdz šim viņu pa latviski rakstīja «ei». Bet man šķiet, ka šāda rakstīšana nav riktīga. Kāpēc nav riktīga? - to lūkošu uz šādu modu pierādīt. Ņemsim latviešu vārdus «tev» un «sev», kurus allaž izrunā kā «teu» un «seu», tāpat kā dažās malās nerunā vis «nav» un «jav», bet «nau» un «jau». Ja nu pie vārda «tev» un «jav» pieliktu bokstabu t klāt, tad šie vārdi būtu izrunājami «teut» un «jaut». Tāpēc es domāju, ka še būs šāds likums jāievēro: divbalsnieks «eu» arī latviešu valodā paliek par divbalsnieku «eu», ja pēc viņa nāk nebalsnieki h, d, f, g etc., kā Europa, pa latviski Europa; turpretī divbalsnieks «eu» latviešu valodā paliek par «ev», ja pēc viņa nāk balsnieki a, e, i, o, u; kā Euergetes, pa latviski Everģets. Vecas valodas z nemaz nepazīst, bet tikai s; kā d w s e i z , dosi; s t h s e i z stāsi; sal. sāls, sol, saule. Tāpēc arī latviešu valodā jāraksta s, kur kādam vārdam grieku vai romnieku valodā atgadās s vai s, kā: S o j o c l h z , Sofokls; senatus, senats. Tik daudz par šo lietu.

Sākšu nu ar svešiem vārdiem, kas cilvēkus apzīmē. Še, kā jav pieminēts, latviešu piegalināšana pie sveša vārda saknes jāpieliek. Dažu reizi šī sakne tūlīt pie nominatifa rādās, dažu reizi tikai pie ģenitifa un tāļāk redzama. Svešu valodu piegalināšanas visvairāk būs šādas:

as, kas vīriešus apzīmē, pa latviski paliek a, kā: Barkas, Barka; Barnabas, Barnaba; Judas, Jūda. Šie vārdi visi tāpat lokāmi kā vārds slepkava, proti: n. Barka, ģ. Barkas, d. Barkam, ak. Barku, u.t.jpr.

es un us pa latviski paliek s, kā Herakles, Erakls; Herodes, Erods; Pompejus, Pompejs; Plautus, Plauts. Citi no tādiem vārdiem, kam tikai divas silbas, pārtaisa svešu piegalināšanu us un es par us, kā: Christus, Kristus; Mozes, Mozus.

ens pa latviski paliek ents, kā: Innocens, Inocents.

ous pa latviski paliek ajs, kā: Nikolaus, Nikolajs; Danaus, Danajs.

aeus, eas, eus pa latviski paliek ejs, kā: Hebraeus, ebrejs; Merovaeus, Merovejs; Aeneas, Enejs; Prometheus, Prometejs.

ias, yas, ius pa latviski paliek ijs, kā: Jeremias, Jeremijs; Ninyas, Ninijs; Julius, Jūlijs.

oas, ous pa latviski paliek ojs, kā: Bagaoas, Bagojs.

o pa latviski paliek ons, kā: Pharao, faraons; Stiliko, Stilikons.

o, kas sieviešus apzīmē, pa latviski paliek ona, kā: Dido, Didona; Juno, Junona; še japiemin, ka piegalināšana o dažu reizi paliek voi par o, voi par a, kā: Sappho, Safo; Kalipso, Kalipsa.

on pa latviski paliek onts, ja silba ont iekrīt vārda saknē, kā: Xenophon, Ksenofonts.

as, is, kas sieviešus apzīmē, pa latviski paliek ada, ida, kā: Pallas, Pallada; Eris, Erida.

Piegalināšanām es un us, kas sieviešus apzīmē, pa latviski paliek a pie saknes, kā: Ceres, Cere-ris, pa latviski Cerera; Venus, Vene-ris, pa latviski Venera.

Vāciešu valoda uz šiem likumiem daudz vis nelūko, un viņai tādi arī nav tāpēc vajadzīgi, ka tā savus vārdus gandrīz nemaz neloka. Bet, ja nu vācieši svešus vārdus tādus pašus grib latviešu valodai uzspiest, kā tie viņus savā valodā runā, tad tā ne vien smeijama lieta, bet arī ar latviešu valodu nemaz nesader. Ņemsim mēnešu apzīmēšanas: Janwar, Wewrar, Merc, April, Mei, Juni, Juli, August, September, Oktober, November, December; šie vārdi latviešu valodā nav ne šis, ne tas, ne gaļas gabals, ne malkas gabals. Ja latvieši būtu spējuši par savu valodu pārdomāt un pakaļ neklaudzētu, ko tiem priekšā saka, tad tie šos vārdus tiešām citādi nerunātu kā tik vien: Januaris jeb Janvaris, Februaris, Marts, Aprilis, Majs, Jūnijs, Jūlijs, Augusts, Septembris, Oktobris, Novembris, Decembris.

Ja kāds vārds no jaunām valodām latviešu valodā uzņemams un cilvēkus apzīmē, tad to tāpat raksta, kā to svešās valodās izrunā, kā: Sancho, Sančo; Newton, Ņutons; Noailles, Noalis; Giuscard, Gviscars; Jefferson, Džefersons; Filangieri, Filandžeri; Marlborough, Marlboro etc.

Pie pilsētu vārdiem jāievērojas, ka tie iemīl sievišķas piegalināšanas a un e piesavināties, kā: Q h b - a i , Tēba; šādiem vārdiem ir «en», kā Q h b - a t , Theb-en; Tels-e, Herculan-um Erkulana etc. Vāciešu piegalināšana pie Talsen. Ja nu pie šis vāciešu piegalināšanas «en» vēl grib latviešu piegalināšanu a voi e klāt pielikt un rakstīt Tēbene, Talsene etc., tad tas bez apdoma darīts. Tāpēc arī pie tādiem pilsētu vārdiem, kas Vāczemē ar piegalināšanu en atgadās, latviešu valodā šo en pārtaisa par a voi e, kā: Antverpen, Antverpa; Lehden, Leida; Löwen, Leva; Ceovorden, Kuvorda etc. Citādi svešas zemes, pilsētas, salas u.t.jpr. pa latviski tāpat raksta, kā tās svešās valodās izrunā, kā: Harwich. Ariča; Leicester, Lestere; Nimes, Nīma; Pau, Po; Cognac, Koņaka; Meaux, Mo; Gers, Žera; Deal, Dīle etc. Ja nu atgadās, ka svešam vārdam latviešu valodā iekrīt piegalināšanas i, o, u, tad tādu vārdu pa latviski nemaz neloka, bet pieliek vārdu pilsēta, kā Po pilsēta, jeb vardu upe, ka Po upe, jeb vardu zeme, kā Peru zeme. Labi ir, ja pie šādiem vārdiem vēl iestarpina rakstīšanu, ar kādu tos svešās valodās apzīmē, kā: Marlboro (Marlborough) bij liels angliešu kara vadons, kas spāniešu valsts karā bēdzināja francūžus pie Audenardas un Ramiļes, kur viņam austrieši piepalīdzēja.

Dažu reizi sveši vārdi būs jāpārtulko un visvairāk tad, kad šie vārdi ir pieliekami vārdi, kā: Į å ė ī å ģ ī š å , Baltā jūra, Ė å ä ī ā č ņ ī å ģ ī š å , Ledus jūra u.t.jpr. Šādus vārdus pārtulkojot, uz to jālūko, ka nemisas un greizi nenoiet. Tā tad Krimas landkartē var kādā vietā dabūt lasīt: «Puuse jūra». Rakstītājs ar šo vārdu ir gribējis ,,das faule Meer’’, « ć ķ č ė ī å ģ ī š å » pa latviski pārtulkot, bet nav trāpījis, jo «puuse jūra» nav ne ,,das faule Meer" jeb arī « ć ė č ķ ī å ģ ī š å » , bet tikai ,,das verfaulte Meer’’ jeb arī « ć ķ č ā ų å å ģ ī š å » . Šinī vietā bija jāraksta «pūstoša jūra» un nevis «puuse jūra» u.t.jpr.

Ja nu tāļāk iet un nonāk pie vārdiem, kas tautas apzīmē, tad še atrod juku jukām sajukušu jucekli jeb varžu*, kur visi gali kopā ir. Mīļiem latviešiem svešādi tautas vārdi grāmatās, baznīcā no kanceles, muižās, krogos, tiesās un pilsētās tā galvā iekaldīti, ka tie jav ar viņiem apraduši un nemaz nekaunās pa eriski, neriski, lendenderiski un tīteriski runāt. Likšu tev, mīļajs lasītājs, priekš acīm divas rindas tādu vārdu, kas tautas apzīmē, proti, šīs rindas: latvietis, vācietis, lībietis, sāms, dānis, polis, leitis, krievs, igaunis, - un šiem pretī: italjeneris jeb italjeris, spānjeris, eistreiķeris, bādeneris, eņlenderis jeb eņlenteris, amerikaneris, izragliteris, setiteris, riemeris, korinteris u.t.jpr. Pirmā rindā, kas latviešu valodā pašā cēlusēs, nerus, lenderus, lenterus, erus nemaz nedzird, kamēr otrā rindā, kas nav latviešu valodā pašā cēlusēs, lendenderi kā dunduri ap ausīm rīb. Kas tad šie nerīši, erīši, lendenderīši, literīši, tīterīši īsti par tādiem tēviņiem ir? Latviešu valodā tie ir lieki viesīši, bet vāciešu valodā ir «er» un «länder» ļoti derīgi un vajadzīgi piemājotāji, tāpat ka latviešu valodā nieks, ēns un ietis. Lai šo labāki varētu pierādīt, ņemšu tūlīt tādu vārdu pie rokas, kas pats pirmajs latviešu valodā ieviesies, proti, vārdu izraeliteris. Ebreju valoda šo vārdu nemaz nepazīst, tur tik atronas isrāēl binē isrāēl moāb mābīm. Pie šī vārda «izraeliteris» redzams, ka pie israel ir divas saknes kopā un iteris ir piegalināšana. Šī piegalināšana iteris cēlusēs no vāciešu valodas, kas to atkal no grieku valodas dabūjuse, kur ar a t h z , h t h z , i t h z , w t h z apzīmē tautas. Tātad grieki no vārda i d r a h l taisīja i d r a h l i t h z . Vācieši nu grieku piegalināšanai pielika savu er klāt un tā tad cēlēs "Israeliter’’**. Latviešu valoda saviem vārdiem allaž mēdz piegalināt s voi is. Šo ievērodami un apdomādami, ka latvieši nabaga ļaudis, kuriem labāk der kādu vārdu pielikt klāt nekā atraut, vācieši pie sava «Israeliter» vēl pielika latviešu piegalināšanu is un tā tad izraeliteris palika trekns jo trekns. Bet to neviens neieģide, ka grieku piegalināšanas a t h z , h t h x , i t h z , w t h z sakrīt ar latviešu piegalināšanu ietis kopā. Tāpēc tad pa latviski vajadzēja rakstīt izraēlietis un nevis izraeliteris. Jebšu nu piegalināšana ietis salīdzināma ar grieku piegalināšanām, tad tomēr šinī vietā vajadzēja nākt piegalināšanai ēns. Ar šo ēns apzīmē ne vien cilvēka pēcnākamos, bet arī ļaudis, kas savu vārdu no māju vietām dabūjuši, kā: brālēns - (tēva) brāļa dēls; piebaldzēns, Pebaliter. Tāpēc latviešu valoda var savu piegalināšanu ēns pie tādiem tautas vārdiem, kas bībelē atgadās, droši pielikt klāt, kā: Israelite, israelēns; Ismaeliter, ismaelēns; Ammoniter, amonēns; Midianiter, midianēns; Amelekiter, ameleķēns; Moabiter, moabitēns u. c. Zināms, piegalināšanu ēns Kurzemē reti, reti dzird, bet kurzemnieki, kas savus pavārdus pēc vāciešu un poļu vīzes pārtaisa, ir ne vien šo piegalināšanu ēns, bet arī citas īpašības no savas valodas pazaudējuši. Šī piegalināšana ēns daudzmaz kopa sakrīt ar romnieku piegalināšanu anus, un starpība pie abām piegalināšanām būs jo mazāka, ja apdomā, ka Vidzemē dažos vidos e izrunā allaž kā a, kā: Gribēns un Gribāns; es un as; četri un čatri u.t.jpr.

Ar piegalināšanu ietis latviešu valodai joprojām būs jāapzīmē vislielākā tautu daļa un, proti, vēl vairāk, nekā vāciešu valoda ar piegalināšanu er apzīmē. Tā tad pa latviski būs jāraksta Karthager, kartaģinietis; Portugiese, portugalietis; Bosnier, bosnietis; Hesse, esie-tis; Italier, italietis; Englander, anglis jeb anglietis; Serbe, serbietis; Spanier, spanietis; Albanese, albanietis; Hollander, olandietis; Athener, atenietis; Sardinier, sards jeb sardinietis; Amerikaner, amerikanietis; Samariter, samarietis; Irländer, irs jeb īrietis; Asshrier, asirietis; Illhrier, ilirietis; Philipper, filipietis; Araber, arabs jeb arabietis; Babhlonier, babilonietis; Würtemberger, virtemberģietis; Afrikaner, afrikanietis; Sizilier, sicilietis; Armenier, armenietis u.t.jpr. St piegalināšana ietis, kas, kā jav senāk pieminēts, grieku piegalināšanām a t h z , h t h x , i t h z , w t h z un krievu piegalināšanai å ö tuvinās, piekrīt visvairāk tādām tautām, kas savu vārdu no savas zemes dabūjušas; bet ir pilsētu iedzīvotājus ar šo apzīmē.

Ar piegalināšanu nieks visvairāk apzīmē pilsētu iedzīvotājus, kā Alžira, alžirnieks; Roma, romnieks***; Sparta, spartnieks; Korinta, korintnieks; Konstantinopole, konstantinopolnieks; Amsterdama, amsterdam-nieks; Troja, trojnieks; Varšava, varšavnieks; Gota, gotnieks u.t.jpr.; bet arī saliniekus, kā: Madagaskara, madagaskarnieks; Jamaika, jamaicinieks; Roda, rodnieks; Antilas, antilinieki etc. Tad piegalināšana nieks apzīmē arī ļaudis, kas pie kādas upes, pie kāda kalna etc. dzīvo, kā: Daugava, daugavnieks; Dņieprs, dņieprinieks; Volga, voldzinieks; Amurs, amurnieks; Ganga, gandzinieks; Gvadalķivirs, gvadalķivirnieks; Misisipi, misisipinieks; Alpi, alpinieks: Urals, uralnieks etc. Šī piegalināšana nieks salīdzināma ar romnieku piegalināšanu ensis.

Nu vēl vārdu uz tiem sacīšu, kas teiks: «Tādus vārdus, kā: izraeliteris, edomiteris etc. jav nevar vairs grozīt; tie bībelē, sprediķu un dziesmu grāmatās ļoti dziļi iesakņojušies!» Kas tā saka, tiem jāpiemin, ka vāciešu valodā nemaz citādi nav gājis; bij laiks, kur Vāczemē puslīdz franciski runāja, kā:

Reverirte Dame

Phönix meiner ame,

Gebt mir audienz:

Euer Gunst meriten,

Machen zu falliten

Meine patienz,

un vārdus gluži nepareizi un muļķiski rakstīja (tā vārdu «und» rakstīja «vundt» u.t.jpr.); tagad, kā zināms, daudz labāki iet, bet voi tad visi reizē sāce labāki rakstīt? Tā arī pie mums. Dažs jav pie ierastiem lendenderiem etc. cieti līdz nāvei turēsies kā izraeļa bērni pie Ēģiptes gaļas podiem. Šiem pretī jācerē ar Mozu: kad 40 gadi pāries, tad jauna cilts domās un darīs citādi; tā voi nu runās latviski, voi vāciski, bet nemūžam nerunās lenderiski, neriski un tīteriski****.

Beidzot pielikšu gabaliņu (no stāsta, ko drīz dosim drukā), kur c nozīmē z; c - tsch; s-s; š-fch; z-z; ž-zch; tādā modā jav daži gribējuši nākošos laikos latviešu rakstus pārlabot. Zināms, pagrūti būtu aprasties ar šo rakstīšanu, bet nevaram liegt, ka tā ir labāka.

__________________

* Varža ir dzījis, kas savēlušās un samezglojušās, tā ka nevar ne iesākumu, ne galu dabūt. Lange šo vārdu pārtulko "Chaos".

** Tagad Israeliter gan vairs nerunā: tik jav citkārt tā būs runājuši. Brīnums, ka vācieši vis nerunā "die Griecher", bet "Die Griechen", un un tomēr šo vārdu pa latviski pārtaisīja "grieķeri", it kā piegalināšana eris būtu latviešu valodai iedzimuse. Cik es zinu, tad eris būtu latviešu valodai tik pie vārda "rakeris" un "tīteris" ir latviešu piegalināšana.

*** Krievi saka Š č ģ ė ˙ ķ č ķ , tāpat kā tie saka Ģ ī ń ź ā č ņ ˙ ķ č ķ , ć š ą ę ä ą ķ č ķ etc. Romnieki paši saka Romanus, tāpat kā tie saka oppidanus, pilsētnieks; paganus, ciemnieks etc.

**** Lūdzu, lai īstajs tautas draugs uz mani neļaunojas par šiem vārdiem. Skaidri un spēcīgiem vārdiem jav bij viss jāizteic, lai manu vāju balsi dzird. še arī jāmin, ka esmu vārdus "ņemt" un "jemt" jukām rakstījis, jo abus dzird runājam; un, kur esmu vārda piegalināšanā "aij" un "eij" rakstījis, tur vajadzēja nākt "aj" un "ej".