Bībele (grieķu val. ta biblia - grāmatas) ir visu kristīgās reliģijas rakstu pirmavots. Tajā ir divas daļas - Vecā derība jeb testaments un Jaunā derība jeb testaments.

Vecajā derībā ir 39 kanona (gr. kanon - likums, mēraukla) un vairākas apokrifu (gr. apokryphos - apslēpts) grāmatas. Dažos Bībeles izdevumos apokrifu grāmatas nav ietvertas, bet tieši šīs grāmatas ar fantastiskajiem, dramatiskajiem notikumiem valdzinājušas lasītājus, piemēram, par Makabeju kariem, drosmīgo Judīti. Vecā derība sacerēta senebreju valodā. Bībeles pētnieki sarakstījuši plašu zinātnisku literatūru par šo grāmatu. Īpaši sākot ar 19. gadsimta otro pusi, arheologi atklājuši austrumu seno tautu (sumeru, akadiešu, babiloniešu, asīriešu, persiešu, ēģiptiešu, ebreju) materiālās un garīgās kultūras bagātīgus pieminekļus, pat veselus arhīvus un bibliotēkas, kas ļauj spriest par Bībeles tekstu cilmi un saturu.

Ebreju pirmdzimtene meklējama Mezopotāmijā, kur auglīgajā Eifratas un Tigras baseinā jau 3.gadu tūkstotī p.m.ē. sumeriem bijusi augsta kultūra. Daudzu Bībeles teiksmu, mītu, nostāstu iedīgļi nāk no pirmdzimtenes. Tādi ir stāsti par paradīzi, par pirmajiem cilvēkiem Ādamu un Ievu, par čūsku un dzīvības koku. Teiksmai par ūdens plūdiem līdzīgi vēstījumi atrasti sumeru eposā par Gilgamešu. Daži Mozus grāmatu likumi aizgūti no Babilonijas ķēniņa Hamurapi (2.gadu tūkstotī p.m.ē.) likumu kodeksa. Ebreju dieva Jahves godināšana saklausāmas atskaņas no persiešu gaismas dieva Ormuzda. Babilonas piramīdveida tempļi sazīmējami Bībeles stāsta par Bābeles torni, kura celšana nepatīk Jahvem.

Ebreji rakstu sākuši izmantot jau 2. gadu tūkstotī p.m.ē. Taču Vecās derības teksti bija saglabājušies galvenokārt tautas atmiņa, līdz laikā no 6. līdz 4. gs. p.m.ē. priesteri tos uzrakstīja un apvienoja krājumos - grāmatās, kas nosauktas it kā sacerētāju - praviešu (gr. prophētēs) vārdā. Tekstu rediģēšana un kanonizēšana turpinājās vēl m. ē. pirmajos gadsimtos. Tādējādi Vecajā derībā nediferencēti izpaužas dažādu Austrumu tautu, galvenokārt ebreju, dažādu laikmetu reliģiskie, ētiskie, prātnieciskie uzskati, tekstos atspoguļojas vēsturiski notikumi, pēc cilmes tie ir folkloriski.

Bībeles saturs bieži ietverts tēlainā formā. Tādējādi Bībele ir arī izcila seno Austrumu tautu daiļliteratūras grāmata.

Centrālais tēls Vecajā derībā ir senebreju dievs Jahve (Jehova). Vecākajās grāmatās (Mozus) tas atgādina stipru, nepiekāpīgu, cietu, atriebīgu vīru, kas dažkārt pat spēkojas ar cilvēkiem (Jēkabu) un zaudē. Jaunākajās Vecās derības grāmatās Jahve kļuvis augstāks, garīgāks, tālāks, universālāks, tas rūpējas ne vien par patriarhiem ciltstēviem, bet par visas "izredzētās" ebreju tautas gaitām un likteņiem.

Attīstība vērojama arī morāles normās. Klejotāju lopkopju dzīves laiks izpaužas skarbajā asinsatriebības likumā: "Aci pret aci, zobu pret zobu, roku pret roku." Jahve sludina, ka viņš piemeklēs tēvu grēkus pie bērniem līdz trešam un ceturtam augumam. Pravieši Ijabs, Ecehiēls, Jesaja māca tautai augstāku morāli: tikumisku skaidrību, godīgumu, taisnīgumu, nosoda mantkāri:

"Vai tiem! kas vienu namu pie otra velk, vienu tīrumu pie otra krāj, kamēr nekādas vietas vairs atliek, ka jūs tikai par iedzīvotājiem vien tai zemē topat." (Jesaja 5, 8)

Ebreju vēsturē slavenākais ir ķēniņa Dāvida (ap 1000. g. p.m.ē.) um viņa dēla Zālamana valdīšanas laiks, kad attīstījās tirdzniecība ar kaimiņiem, kad Jeruzālemē cēla pili ķēniņam un templi Jahvem. Ar 7. gadsimtu p.m.ē. sākās ebreju ciešanu laiks. Viņu zemi iekaroja un postīja asīrieši, babilonieši, persi, grieķi; babilonieši tūkstošiem iedzīvotāju aizdzina trimdā; 1. gadsimtā p.m.ē. Palestīnu iekaroja romieši.

Minētie un citi vēsturiskie notikumi Vecajā derībā savijas ar teikām, nostāstiem, leģendām, ticējumiem, sakāmvārdiem, miklām, ebreju un citu Austrumu tautu paražu un likumu aprakstiem. Folkloriskajos sacerējumos atklājas spilgti tēli. Varens spēkavīrs ir Simsons. Ar rokām viņš pārplēš lauvu kā kādu kazlēnu, sarausta virves, ar kurām saistīts, kā linu pavedienus, ar ēzeļa žokļa kaulu nosit tūkstoš filistiešu vīru. Šādi mīti par tautas varoņiem ir arī sumeriem (Gilgamešs), grieķiem (Hērakls) un citām tautām.

Vēstījumi par senajiem patriarhiem ir reālistiskāki. Īzāka dēli Ēzavs un Jēkabs ir dvīņu brāļi, bet raksturā atšķirīgi. Ēzavs - pārgalvīgs lielībnieks, ātri iekaist, klaiņo noskrandis. Jēkabs - centīgs, paklausīgs, neatlaidīgs, ar viltu iegūst no tēva pirmdzimtā svētību, kaut gan tā pienāktos Ēzavam, jo viņš pirmais ieraudzījis dienas gaismu. Jēkabs pacietīgi kalpo Lābanam septiņus gadus, lai iegūtu Rahēli par sievu. Kad Lābans piekrāpj Jēkabu, pielaulādams vecāko meitu Leu, Jēkabs kalpo vēl septiņus gadus un tā iegūst divas sievas. Sapnī viņš cīnās ar pašu dievu tik ilgi, līdz tas svētī Jēkabu par ciltstēvu un piešķir viņam vārdu "Izraēls".

Tautas tradīcijā saglabātos tekstus kompilēdami un fiksēdami rakstos, priesteri ir centušies izcelt Dieva varenību, mudinājuši tautu uz paklausību tam.

Jaunā derība ietver kristietisma mācību, tā sarakstīta sengrieķu valodā. Šajā daļā ir 27 grāmatas: četri evaņģēliji (gr. euangelion - laba vēsts), apustuļu (gr. apostolos - sūtnis) darbi, divdesmit viena apustuļu vēstule jeb grāmata un Jāņa Parādīšanās jeb Atklāsmes grāmata. Jaunās derības grāmatas varētu būt sarakstītas. no 50. līdz 120. gadam mūsu ērā. Grāmatas nosauktas sarakstītāju - Jēzus mācekļu vārdos. Pētnieki atzinuši, ka tikai dažas vēstules rakstījis Pāvils, vairumam sacerētāji nezināmi.

Centrālajā vietā mēdz minēt Mateja, Marka, Lūkas un Jāņa evaņģēlijus, kuros aprakstīta Jēzus dzīve un izklāstīta viņa mācība. Pirmos trīs dēvē par sinoptiskajiem, to saturs radniecīgs. Jāņa evaņģēlijā dominē brīvi sakopotas alegoriskas līdzības, Jēzus tēla traktējumā izcelts viņa dievišķīgums. Noskaidrots, ka vēstījums par Jēzus darbību evaņģēlijos dibinās ne uz tiešu pieredzi, bet folklorisku tradīciju kompilāciju. Jēzus mācības pirmajās kristiešu draudzēs izplatījuši apkārtceļojoši sprediķotāji. Viņu stāstījumi kristiešu atmiņā savijušies ar iztēli. Evaņģēliji ilgāku laiku cirkulējuši kā anonīmi sacerējumi, tikai vēlāk piedēvēti noteiktiem autoriem. Sinoptisko evaņģēliju radniecība izskaidrojama ar kopīgu pirmavotu.

Grāmatā "Apustuļu darbi" stāstīts par notikumiem pēc Jēzus nāves, autors it kā turpina sinoptiķu vēstījumu. Sākot ar 13. nodaļu, uzmanības centrā izvirzās Pāvila ceļojumi jaunās ticības izplatīšanas nolūkos. Izklāstot Jēzus mācību, visvairāk vēstuļu (14) pirmajām kristiešu draudzēm tiek piedēvētas Pāvilam.

Jaunajā derībā centrālais ir Jēzus tēls. Par viņu rakstīts daudz, bet nekonkrēti. Jēzus ārienē ne ar ko neatšķiras no saviem mācekļiem: lai augstie jūdu priesteri spētu atšķirt Jēzu no viņa mācekļiem, nodevējs Jūda Iskariots saskaņā ar iepriekšēju norunu skūpsta Jēzu (Mateja ev. 26. nod.). Jēzus ir izpalīdzīgs skolotājs, slimo dziedinātājs, brīnumdaris. Viņš stiprina ļaudis bēdās un ciešanās. Ar savu vienkāršību, labestību Jēzus kļuvis tuvs nabadzīgajiem, apspiestajiem. Jēzus ir pēc viņu līdzības veidots tēls.

Jeruzalemes draudze, kuru pēc Jēzus nāves vadījuši viņa mācekļi, stingri turējusies pie Vecās derības likumiem (piecās Mozus grāmatās jūdaisma pamati).

Vecajā derībā daudzkārt pausta cerība mesijas (ebr. mašiah - svaidītais, pestītājs) atnākšanai. Jaunajā derībā tēlotais Jēzus tad nu ir tāds mesija, pestītājs, kas ieradies pasaulē. Vecās derības mācības viņš novērtē šādi:

"Nedomājiet, ka es esmu nācis to bauslību un tos praviešus atmest: es neesmu nācis atmest, bet piepildīt." (Mateja ev. V, 17).

Jaunajā derībā ietverti citāti, pārstāstījumi, vispār atsaukšanās uz Veco derību vairāk nekā 300 vietās.

Pārejas posms no Vecās uz Jauno derību ir esēnu sekta, par kuras darbību un mācību zinātnieki sīkākas ziņas ieguvuši no Nāves jūras krastos atrastajiem seno rakstu tīstokļiem un arheoloģiskajiem izrakumiem Kumranas klostera drupās, sākot ar šā gadsimta 40. gadu beigām. Esēnu draudzēs pastāvējusi mantas kopība (komūna). Viņi sludinājuši tuvāku mīlestību, dziedinājuši sirdzējus, piekopuši kristīšanas ceremoniju, rakstījuši un pārrakstījuši Veco derību. Draudzi vadījusi izvēlēta divpadsmit locekļu padome. Esēni ticējuši "taisnības skolotāja" atnākšanai; tas miršot mocekļa nāvē, bet atkal celšoties augšā. Daži pētnieki domā, ka Jānis Kristītājs audzis Kumranas klosteri, ka Jēzus arī bijis esēns.

Minēsim dažus citus Austrumu reliģiju ietekmes aspektus. Eģiptiešu auglības dievs Osīrijs, ko noslepkavojis Sets, ceļas atkal augšā. Persiešu gaismas dieva Mitras kults atgādina kristietismu ar vakarēdienu, kristīšanu, augšāmcelšanos. Persiešiem bija ticē-jumi par pasaules galu, kad cilvēki, kas kalpojuši labajam dievam Ormuzdam, iemantos nemirstību, bet ļaunā Arimana kalpi nonāks peklē. Grieķu auglības dieves Artemīdas ietekmē radusies kristiešu svētā Marija, kuru par dievišķīgu pasludināja tikai mūsu ēras 5. gadsimtā.

Pēc Aleksandra Lielā iekarojumiem Vidusjūras krastos izplatījās grieķu māksla, ētika, filozofija, reliģija, sāka skanēt grieķu valoda, tajā sarakstīta Jaunā derība. Romas impērijā liela ietekme bija grieķu kultūrai, piemēram, filozofijā. Stoiķu sapņiem par cilvēku brālību, vienlīdzību un savstarpēju mīlestību, cilvēku atbildību citu cilvēku priekšā liela līdzība ar Jēzus sludinājumiem. Romā spilgtākais stoicisma paudējs bija Seneka, bet šī filozofija bija pazīstama jau Grieķijā. Tuvāku mīlestības mācībai, kas tik ļoti akcentēta kristietismā, avoti ir arī Babilonijas ķīļu rakstos, Vecajā derībā.

Tātad Romas impērijā krustojās dažādu tautu reliģiskās un filozofiskās idejas, tās ieplūda kristīgās reliģijas mācībā. Tā izplatījās vispirms apspiestajos, nomāktajos ļaudīs. Ap Jēzu pulcējas zvejnieki un citi vienkāršie ļaudis. Par bagātniekiem Jēzus saka asus vārdus. Ar pletni roka viņš padzen tirgoņus un naudas mijējus no Jeruzalemes dievnama. Ir pētnieki, kas spriež, ka Jēzus ieradies Jeruzalemē, lai mudinātu ebrejus ķerties pie ieročiem un cīnīties pret romiešu okupantiem. Sinoptiskajos evaņģēlijos Jēzus brīdina: ".. es neesmu nācis mieru atnest, bet zobeni" (Mateja ev. 10, 34), bet arī: "Svētīgi ir tie, kas mieru tur, jo tie taps Dieva bērni saukti" (Mateja ev. 5, 9). Evaņģēlijos pretruna ir arī izteikumos par Dieva valstību. Dažviet tā saprotama kā ebreju neatkarīgas ķēniņa valsts atjaunošana (Lūkas ev. 24, 21), dažviet kā visu cilvēku pestīšana: "... mana valstība neva no šis pasaules" (Jāņa ev. 18, 36). Kā vienā, tā otrā gadījumā viņš ir Kristus (gr. christos - svaidītais, t.i., dieva izredzētais), pestītājs jeb mesija.

Jeruzalemes kristiešu draudzē Sauls sākumā stingri aizstāvēja senās tradīcijas. Viņa uzkūdīti, ļaudis nomētāja ar akmeņiem Stefanu, kas, grieķu kultūras ietekmēts, gribēja ieviest liberālāku gaisotni (Apustuļu darbi, 6.-9. nod.). Kad kristietisms plaši izplatījās Romas valstī, tekstos izskauda ebreju nacionālisma elementus, vadītājiem nepieņemamus sociālus un politiskus izteikumus. Šai virzienā visaktīvāk darbojās Pāvils, bijušais Sauls. Jāņa evaņģēlijā Jēzus jau ir internacionāls mesija. Tādējādi kristietisma sludinātāji līdzināja ceļu jaunajai mācībai.

Pirmajos mūsu ēras gadsimtos kristiešus vajāja, bet IV gadsimtā jauno reliģiju pieņēma jau Romas ķeizari; priesteri apstiprināja Bībeles kanoniskās grāmatas, ārpusē atstājot ļoti plašu apokrifisko literatūru. No Romas kristietisms izplatījās visā pasaulē. Bībeles sižeti, tēli, motīvi daudzkārt izmantoti pasaules literatūrā.