Hernhūtisms jeb brāļu draudžu kustība pārnāca no Vācijas uz Vidzemi 18. gadsimta 30. gados, bet tās sākumi meklējami husītu kustībā 15. gadsimtā. Čehu nacionālais varonis herētiķis Jans Huss (ap 1371-1415) kritizēja katoļu baznīcu, viņam bija jāmirst ugunssārtā. Husa ideju iedzīvinātāji vēsturē ieguva husītu nosaukumu. Husītu idejas, tradīcijas saglabājās tautā. Bohēmijā 15. gadsimta otrā pusē (1467) nodibinājās brāļu draudze. Slavenais čehu pedagogs J.A.Komenskis (1592-1670) bija tās bīskaps. Kustības atdzimšanu 18. gadsimta 20. gados Saksijā sekmēja piētisma idejas inteliģences aprindās. Brāļu draudzes atrada patvērumu grāfa N.L.Cincendorfa muižas teritorijā Hernhūtē (no šejienes nosaukums hernhūtieši). Cincendorfs kļuva par viņu pirmo bīskapu. Šajā draudzē akcentēja kristīgo mīlestību, sirsnīgumu, izlīdzinošo attieksmi pret visiem cilvēkiem. Savu mācību hernhūtieši centās popularizēt, sūtot sludinātājus uz visām pusēm - Šveici, Holandi, Grenlandi, Baltiju.

Ar 1737. gadu sākās hernhūtiešu mācību izplatīšana latviešu zemnieku vidū. Vidzemē ieradās pieci darbinieki no Vācijas. Viņi mācījās latviešu valodu un sludināja hernhūtiešu idejas zemniekiem.

Neilgā laika hernhūtisms izvērtās par masu kustību vairāku iemeslu dēļ. Oficiālajās draudzēs zemnieki bija tikai rīkojumu un norādījumu pildītāji, bet hernhūtisma sludinātāji centās izraisīt klausītāju aktivitāti, no zemnieku vidus izvirzot pulciņu un draudžu vecākos, viņu vietniekus, vīru, sievu, neprecēto vecākos, uzraugus, paskubinātājus, slimnieku kopējus. Tātad hernhūtiešu organizācijās izveidojās demokrātiska iekārta, nejuta mācītāja draudīgā pirksta. Hernhūtieši akcentēja humānismu pretstatā baznīcas kundziskumam, emocionalitāti pretstatā sausajai didaktikai. Iejūtība, sirsnīgums no reliģisko mācību sludinātāju puses bija klausītāja, līdzvērtības atzinums.

Mācītāji, kas, studējot Vācijā, bija iepazinušies ar piētismu, raudzījās labvēlīgi uz hernhūtiešu darbību. Piētismam simpatizēja arī daži muižnieki, piemēram, Valmiermuižas īpašniece M. E. Hallarte. Viņas ierosmē 1738. gadā Valmierā sāka darboties skolotāju seminārs. Semināru beigušie strādāja par skolotājiem un hernhūtiešu sludinātājiem tanīs draudzēs, no kurām sūtīti. Hernhūtieši izdeva arī savu reliģisko dziesmu krājumus. 1739. gadā iznāca "Kādas izlasītas garīgas jaukas dziesmas", 1742. gadā - "Kādas izlasītas garīgas jaukas dziesmas, otrā reizē driķētas un no jauna pavairotas ...". Izdošanai līdzekļus deva M. E. Hallarte.

Draudzēs, kurās mācītāji neatbalstīja hernhūtiešus, svētdienās baznīcēnu skaits samazinājās. Mācītāji un muižnieki nebija apmierināti ar dzimtcilvēku patstāvību ticības jautājumos, atbrīvošanos no baznīcas uzraudzības, plašajām zemnieku sanāksmēm, sakariem pāri pagastu un oficiālo draudžu robežām. Muižnieku ierosmē ar ķeizarienes Elizabetes pavēli 1743. gadā hernhūtiešu darbību aizliedza. Tanīs draudzēs, kur kungi bija labvēlīgi noskaņoti, hernhūtiešu sanāksmes tomēr notika nelegāli. Oficiālās baznīcas uzraudzībā tiem atļāva atkal darboties ar 1764. gadu.