Savu valodu visi kādas tautas locekļi nerunā gluži vienādi. Arī latviešu valodu dažādu lauku novadu iedzīvotāji un daudz pilsētnieku savā ikdienā runā citādi nekā skolās, teātros, radio un televīzijas raidījumos. Valodai ir dažādi paveidi. Tie cits no cita atšķiras ar runātāju daudzumu, ar funkcijām sabiedrībā un pašas valodas īpatnībām.

Nekoptas valodas paveidi parasti izpaužas vienīgi runā. Plaši pazīstami nekoptas valodas paveidi ir izloksnes. Par izloksni sauc valodas paveidu, ko runā noteiktā teritorijā, parasti nelielā apvidū. Izloksnēm ir savas īpatnības kā fonētikā, tā arī gramatikā un leksikā. Valodas ziņā tuvas izloksnes apvieno dialektos. Šos dialektus sauc arī par teritoriāliem dialektiem jeb reģiolektiem, tādējādi uzsverot šā valodas paveida saistījumu ar noteiktu teritoriju.

Bet atšķirties var arī vienas profesijas vai kādas citas sociālas grupas pārstāvju runa. Valodas sociālos paveidus sauc par sociāliem dialektiem jeb sociolektiem vai žargoniem. Šiem valodas paveidiem īpatnējs ir tikai leksikas lietojums. Ir, piemēram, skolēnu, kareivju, studentu un citi žargoni.

Nekoptas runas paveidus izmanto neliela ļaužu daļa vai nu nelielā apvidū, vai kolektīvā ikdienas sadzīvē un parasti tikai sazinoties mutvārdiem. Ar to šie valodas paveidi būtiski atšķiras no svarīgākā tautas valodas paveida - no literārās valodas. Literāro valodu runā kultūras un administratīvās iestādēs neatkarīgi no to atrašanās vietas, literārajā valodā raksta un izdod grāmatas, žurnālus un laikrakstus, ko lasa visi sabiedrības slāņi. Literārā valoda ir saziņas līdzeklis visai tautai gan runā, gan rakstos.

Literārā valoda rodas noteiktos vēsturiskos apstākļos visbiežāk uz kāda teritoriāla dialekta pamata. Katras tautas literārajai valodai ir sava īpatnēja attīstības gaita.

Mūsdienu latviešu literārās valodas pamati ir likti XIX gadsimta otrā pusē, apzināti izkopjot un pilnīgojot vidus dialektā balstīto rakstu valodu, kādā sāka izdot grāmatas XVI gadsimtā. Topošajai latviešu nācijai bija nepieciešams vienots saziņas līdzeklis, ko visu tās dažādo novadu locekļi varētu izmantot jebkurām sabiedriskās un kultūras dzīves vajadzībām.

Nācijas saliedēšanās laikā ekonomiski un kulturāli vairāk attīstīti bija Latvijas vidienes novadi, kur runāja vidus dialektā. Tāpēc par latviešu nācijas literārās valodas pamatu kļuva uz vidus dialekta dibinātā rakstu valoda, bet ne tā rakstu valoda, kas bija radusies Latgalē uz augšzemnieku dialekta pamata un kurā kopš XVIII gadsimta iznāca grāmatas Latgales latviešiem.

Latviešu literārās valodas fonētika un gramatika vistuvākā ir Jelgavas apkaimes izloksnēm; vārdu krājuma lielākā daļa saskan ar Latvijas vidienes izloksnēm, taču laika gaitā literārās valodas leksika ir bagātinājusies arī ar citu novadu vārdiem. Ikviena literārā valoda ar laiku paceļas pāri vienam dialektam.

Lai literārā valoda pastāvētu kā tautas valodas pilnīgākais paveids, kas mutvārdos un rakstos izmantojams par saziņas līdzekli visiem tautas locekļiem dažādās dzīves sfērās, to īpaši kopj. Literāro izrunu un rakstību, tāpat arī vārdu krājumu, gramatiskās formas un konstrukcijas vērtē un kārto pēc īpašiem valodas paraugiem jeb mērauklām un likumiem. Tos sauc par valodas kultūras normām. Tādējādi gan runā, gan rakstos literārā valoda ir apzināti normēta, kopta. Tā ir arī sazarojusies stilos: zinātnē, publicistikā, daiļliteratūrā vai sadzīvē lietotā valoda stilistiski atšķiras.

Apkopojot iepriekš teikto, varam secināt: