Atšķirīga no latviešu valodas ortogrāfijas un ar savu vēsturi ir arī latgaliešu rakstība.

Pirmie raksti ar latgaliešu rakstību zināmi no XVII gs. 90.gadiem, bet tie visi bijuši rokraksti. Pirmā iespiestā grāmata 1732.gadā, otrā - 1773.gadā, tā saglabājusies līdz mūsdienām. Abas grāmatas ir latīņu dievkalpojumu teksti.

Latgaliešu iespiestajās grāmatās jau kopš paša sākuma bija latīņu burti ar poļu ortogrāfijas iezīmēm.

š > sz č > cz ž > rz v > w l > ł , lā ļ > l

Pārējie mīkstie līdzskaņi apzīmēti ar i vārda vidū, bet ar akūtu vārda beigās, piem.,

niaud, skanŪ .

Garos patskaņus reizēm apzīmē arī ar akūtu - a Ū .

Platais e apzīmēt kā æ .

Laika gaitā iznāca Bībele, dažādas baznīcas grāmatas, ābece. Rakstība atspoguļo valodas īpatnības, kas raksturīgas starp Preiļiem, Rēzekni un Daugavpili.

Šādi raksti ar latīņu burtiem pastāv līdz XIX gs. 60.gadiem. Tad sākās aizliegums lietot latīņu burtu. Latgaliešu rakstu aizliegums tika atcelts pēc 1905.gada revolūcijas.

1908.gadā Skrinda publicēja latgaliešu gramatiku, kurā rakstība tāda pati kā iepriekš. Valodas īpatnības saknē kā Latgalē, bet vārda beigās Ka pārējā Latvijā, piem.,

dseiweiba - dseiwība

No 1928. līdz 1929.gadam Izglītības ministrija izveidoja īpašu komisiju, kas izstrādāja latgaliešu rakstību. Šāda rakstība pamatā pastāv arī šodien: lieto latīņu burtus, mīkstos un garos patskaņus apzīmē tāpat kā citur Latvijā. Latgaliešiem ir burts ō , kas apzīmē citur Latvijā lietoto ā (ā > uo, oa, ō ), ciets i - y un y ar garumzīmi.

30.gadu otrajā pusē vērojama tieksme skolās mācīt literāro latviešu rakstu valodu, nevis latgaliešu valodu. Padomju laikā latgaliešu raksti tika stingri ierobežoti, toties vācu laikā - ļoti atbalstīti. Tika izdoti daudzi žurnāli un grāmatas.

1959.gadā latgaliešu raksti tika aizliegti pavisam. Šis aizliegums turpinājās līdz 90.gadiem. Toties ārzemēs tika izdoti daudzi latgaliešu raksti. Ar 1990.gadu latgaliešu raksti tika atjaunoti arī Latgalē, sāka iznākt avīzes un žurnāli.