Nāciju literārajām valodām parasti ir runas un rakstu veids.

Literāra runa ir obligāta skolā, teātrī, radio un televīzijas raidījumos, dažādās valsts iestādēs. Literāras runas izplatīšanos ļoti sekmē dažādi informācijas līdzekļi. Mūsdienu apstākļos valodai kā saziņas līdzeklim nedrīkst būt vairs ne reģionālu, ne sociālu ierobežojumu: ikvienam iznāk runāt gan ar citu novadu, gan dažādu profesiju pārstāvjiem. Vienāda, no liekiem izlokšņu piejaukumiem un citām nekoptas runas ietekmēm brīva valoda nodrošina vieglu sazināšanos.

Literārajā runā jāprot izvairīties no:

• apvidvārdiem, piem., paugas - 'sakas', tole - 'govs bez ragiem', raibene - 'zilene', buļba - 'kartupelis',

• nevajadzīgajiem aizguvumiem, piem., bīne - 'skatuve', vot - 'lūk', šūplāde -'atvilktne',

• žargona un rupjiem vārdiem, piem., učuks - 'skolotājs', stīpa - 'stipendija', muļļa - 'neveiklis',

• nepieļautām gramatiskām formām, piem., tagadnes vsk. 1. pers. ešu 'esmu', nākotnes dsk. 1. pers. liksam 'liksim', pagātnes dsk. 2. pers. bijiet 'bijāt', dat. ledam 'ledum', acei 'acij', atrodošamies 'esošiem',

• teikumu konstrukciju aplamas lietošanas, piem., jāmaksā nekavējoši 'jāmaksā nekavējoties' vai 'jāmaksā tūlīt', lai kāds tas arī nebūtu 'lai tas būtu kāds būdams', par cik nu tu esi to nopircis, tad valkā vien ‘tā kā tu esi to nopircis, tad valkā vien'.

Jāievēro arī pareizrunas normas. Latvijā ir diezgan daudz izlokšņu, kas stipri atšķiras no literārās valodas tieši fonētiski. Bieži vien otrādi nekā literārajā valodā mēdz lietot šauro un plato e vai ē. Ir novadi, kur šauri šo patskani runā, piem., tagadnes formās drebu, ceru, peldu, stenu, vēlu utt., bet plati - visās formās vārdiem ar -inā-, kā dedzināt, sēdināt, Latvijas austrumu daļas pārstāvjiem grūta šķiet ķ, ģ, šķ un žģ izruna: kaķis vietā viņi saka kakis vai kačš, šķelt vietā - škeļt.

Runā biežāk nekā rakstos gadās atkāpes no literārās valodas normām. Tās parasti rodas dzimtās izloksnes, sociolekta vai citu valodu ietekmē. Rakstot literārā valodā, izteiksmes līdzekļu (vārdu, formu un konstrukciju) atlase parasti ir rūpīgāka, izteiksme ir bagātāka un valodas normas tiek ievērotas stingrāk. Abi literārās valodas izteiksmes veidi viens otru ietekmē: raksts stabilizē runu, savukārt jaunas normas, kas izveidojas runā, ar laiku var ieviesties arī rakstos. Ilustrācijai noder mīkstinātā ŗ liktenis latviešu literārajā valodā.

Kādreiz mīkstinātais ŗ runāts visā latviešu valodā atbilstoši sistēmas prasībām: kā blakus nenoteiksmei celt ir tagadne ceļu, tā blakus bērt, dzert, pērt un citiem I konjugācijas verbiem, kam aiz e vai ē saknes beigās seko ŗ, tagadne beŗu, dzeŗu, peŗu utt.; kā blakus nominatīvam celis, dzenis ir ģenitīvs ceļa, dzeņa, tā blakus nominatīvam bēris, mēris - ģenitīvs bēŗa, mēŗa; kā blakus dsk. nominatīvam peles, sēnes ir ģenitīvs peļu, sēņu, tā blakus nominatīvam atsperes, bēres - ģenitīvs atspeŗu, bēŗu. Tātad šaurā e vai ē skaņa šais formās bijusi pozicionāli nosacīta. Bet runā ar laiku mīkstinājums sāka zust, jo ŗ 1946.gadā tika pieņemts lēmums, ka rakstos r mīkstinājums atmetams. Literārajā runā r mīkstināšanā ir izvēles norma - attiecīgās formas var runāt ar cietu vai mīkstinātu r; skaņu e vai ē šāda r priekšā norma tomēr prasa runāt šauri. Tādējādi šaurās skaņas lietošana kļuvusi nepozicionāla, ja r tiek runāts cieti. Prakse rāda, ka līdz ar to rodas novirzes no literārās valodas normām e, ē izrunā.

Ar nozīmi 'literārā valoda' vairākas tautas lieto terminu rakstu valoda, iztiekot bez svešvārda literārs, kuram pirmnozīme ir 'uz rakstīšanu un lasīšanu (uz burtiem!) attiecīgs'. Tāds lietojums sastopams arī latviešu valodniecībā. Pēdējā laikā pie mums vērojama tendence terminu rakstu valoda lietot retāk nekā terminu literārā valoda.

Terminu literārā valoda nevar aizstāt ar terminu daiļliteratūras valoda. Daiļliteratūra ir tikai viena nozare, kurā izmanto literāro valodu. Turklāt valodai daiļdarbos ir savas īpatnības. Katra runa vai raksts mēdz būt vienā noteiktā stilā, daiļliteratūrā turpretī tiek izmantoti dažādi stili. Tēlojot kāda laikmeta, sabiedrības grupas vai kāda zināma apvidus cilvēkus, rakstnieki izmanto ne tikai literāro vispārlietojamo leksiku, bet arī apvidvārdus, barbarismus, žargonismus, kas citādi literārā valodā nav pieļaujami nevienā stilā. Tāpēc jēdzieni daiļliteratūras valoda un literārā valoda ir šķirami.