Cilvēkiem, kam bieži savā starpā jāsarunājas, ar laiku izveidojas kopīgas valodas īpatnības. Izloksnes pārstāvjiem, vienas profesijas vai kādas sabiedrības grupas locekļiem tādējādi rodas savi valodas likumi - valodas normas, ko runātāji ievēro neapzināti, aiz paraduma.

Savas normas ir arī literārajai valodai. Literārā valoda ir tas valodas paveids, kam sabiedrība izvirza paaugstinātas prasības. Tāpēc literāro valodu nevar atstāt pašplūsmai un tās attīstība ir apzināti jāvirza. Atšķirībā no citiem valodas paveidiem literārās valodas vārdu, gramatisko formu un konstrukciju, tāpat arī fonētisko un grafisko līdzekļu izvēli un lietošanu nosaka ne vien paradums, bet arī valodnieku apzināti formulēti likumi - literārās valodas normas. Reglamentējot valodas līdzekļus, tiek ņemts vērā tas, cik tiesīga, valodas sistēmā iederīga, ērta un izplatīta ir tā valodas parādība, kas tiek ieteikta par lietošanas paraugvariantu.

Tātad

Literārās valodas normas ir parādītas pareizrakstības, pareizrunas un skaidrojošās vārdnīcās, skolu un citās normatīvās gramatikās.

Normu avots literārās valodas sākotnē ir labāko dzimtās valodas pārstāvju valodas prasme un tajā pamanāmie valodas likumi. Vēlāk normu avots ir speciālu pētījumu rezultātā noskaidroti valodas likumi, ko tautas mutvārdu daiļradē un izlokšņu pārstāvju runā konstatējuši valodnieki. Beidzot, par literārās valodas normu avotu kļūst arī tās tradīcijas, kādas vērojamas pašā literārajā valodā.

Literārās valodas normām jābūt tādām, kas valodu padara par skaidru, nepārprotamu un lokanu tautas kopdarbības un saziņas līdzekli. Tā kā valoda pārmainās, daļa normu ar laiku noveco un tās ir jāpārlūko.

Blakus vienotām normām, kas nepieļauj nekādus paralēlus lietojumus, ir arī izvēles normas, kas pieļauj paralēlus lietojumus, ja tie ir vienlīdz pareizi (piem., dat. trim jeb trijiem; trim jeb trijām; lok. trijos jeb trīs; trijās jeb trīs; arī diez jeb diezin, nākamreiz jeb nākošreiz, tīši jeb tīšām).

Literārās valodas normām jābūt noturīgām, taču tās nedrīkst valodu sastindzināt.

Izkopta, pareiza un bagāta valoda ir kultūras vērtība. Sabiedrība nedrīkst būt vienaldzīga pret savu valodu, jo tā ir nepieciešama, lai pati sabiedrība spētu pastāvēt. Literārās valodas kopšana tāpēc ir svarīgs un atbildīgs darbs.

Literāro valodu veicina un veido ne tikai valodnieki, bet visi tās pratēji un pareizi lietotāji. Pie tādiem pieder arī dzejnieki, rakstnieki, tulkotāji, zinātnes un kultūras darbinieki, kas, iedziļinājušies dzimtajā valodā, pazīst tās izteiksmes līdzekļu bagātības un likumus, izprot valodas nozīmi. Viņi ne tikai palīdz saglabāt šo tautas bagātību, bet vairo to. Valodnieku un nevalodnieku loma literārās valodas veidošanā dažādām tautām ir dažāda, vēstures apstākļu ievirzīta.

Jaunās valodas parādības pēc to iederīguma valodas sistēmā vērtē valodnieki. Ieteicamās tiek uzņemtas vārdnīcās un gramatikās.

Vingrinājumi