Blakus literārajai valodai otrs svarīgākais valodas paveids ir izloksnes un teritoriālie dialekti.

Būtiskākā atšķirība no literārās valodas ir tā, ka tie ir reģionāli ierobežoti tautas valodas paveidi.

Izloksnes radušās īpašu ģeogrāfisku, ekonomisku vai politisku apstākļu nošķirtās ļaužu kopās. Latvijas apstākļos izlokšņu izveidē mazāka nozīme bijusi dabas apstākļiem, taču bieži vien arī pie mums lieli meži, purvi, upes un ezeri šķir izlokšņu runātājus citu no cita. Vislielākā nozīme latviešu izlokšņu izveidē ir bijusi ekonomiskiem un politiskiem apstākļiem. Pamazām zaudējot tiesības mainīt dzīves vietu un kļūstot par dzimtcilvēkiem, mūsu senči paaudzi pēc paaudzes bija spiesti dzīvot vienas muižas novadā. Šais muižu novados uz tās valodas pamata, kas tur bija runāta pirms dzimtniecības, gadsimtu gaitā veidojās valodas paveidi, ko sauc par izloksnēm.

Pamatos valoda ir līdzīga visās izloksnēs, jo arī dzimtniecības laikā lielākā daļa valodas parādību palika kopēja. Tomēr ilgstošs regulāru sakaru trūkums ar pārējiem novadiem sekmēja atšķirību rašanos. Valoda pārveidojās, bet ne visur vienādi. Radās atšķirības leksikā, gramatiskās formās un konstrukcijās, bet visvairāk fonētikā.

Mazsalacā, piem., verbam best ir nozīme 'apglabāt', turpretī Braslavā (15 km no Mazsalacas) šā vārda sakne sastopama tikai atvasinājumā bedukļi 'kurmju rakumi'. Mirušos tur tikai rok, bet ne bed kā Mazsalacā.

Kopīgos vārdus varēja izspiest arī aizguvumi, kas ieviesās tikai kādos novados. Tā, piemēram, Austrumlatvijai īpatno seno pelēdas vārdu Maltā aizstāj sava - 'pūce', bet seno nosaukumu (auduma) ritums Latvijas lielākajā daļā aizstāj aizgūtais vārds baķis vai rullis. Tāpat novados mēdz atšķirties vārdu nozīmes. Ventspils apkaimē, piemēram, ļaunas acis nozīmē 'nogurušas acis'. Latvijas rietumu daļā kāds salst, klūp vai mieg, bet vienā Latgales daļā - saļ, klupst, migst. Arī senās skaņas ir saglabājušās, pārvērtušās citās skaņās vai zudušas dažādos novados ļoti atšķirīgi.

Arī izloksnes mainās. XIX gadsimtā, piemēram, izloksnes nebija vairs tādas kā XVI gadsimtā, un mūsu dienās tās nav tādas kā XIX gadsimtā. Tagad cilvēki maina dzīves vietu un visu latviešu nāciju apvieno literārā valoda, kas lielā mērā jau izspiedusi izloksnes.

Valodā vienmēr ir divi procesi - valodas dažādošanās jeb diferenciācijas process un valodas apvienošanās jeb integrācijas process. Noteiktā periodā viens no tiem ir stiprāks. Feodālismam raksturīgā novadu savrupība sekmēja valodas diferencēšanos, izlokšņu atšķirību rašanos. Šai savrupībai izzūdot kapitālisma apstākļos, sākās izlokšņu tuvināšanās, valodas integrācija. Izloksnes pakļāvās literārajai valodai un sāka zaudēt savas īpatnības. Mūsu dienās skolu, grāmatu, žurnālu, laikrakstu, radio un televīzijas ietekmē, kā arī stiprās ļaužu pārvietošanās dēļ izlokšņu īpatnības zūd sevišķi strauji. Bieži vien parādības, kas pirms dažiem gadu desmitiem bija ļoti raksturīgas kādai izloksnei, tagad jau ir zudušas vai sastopamas vairs tikai dažu izloksnes pārstāvju runā. Daudz mazākā mērā mūsdienu izloksnēs rodas jaunas, senāk nebijušas īpatnības.

Izloksnes vietā tomēr nestājas tīra literārā valoda. Kaut arī ļaudis cenšas runāt literāri, viņu runā saglabājas daļa dzimtās izloksnes īpatnību. Sevišķi sīksti turas tās īpatnības, kas neatspoguļojas rakstībā, piem., intonācijas, šaurās e vai ē un platās e vai ē skaņas lietošanas paradumi. Saglabājas arī vārdi un izteicieni, kādus negadās lasīt vai dzirdēt literārā runā.

No izlokšņu ietekmes literārās valodas fonētikā un morfoloģijā vairāmies, bet izlokšņu leksika un frazeoloģija vēl aizvien bagātina mūsu literāro valodu.

No sabiedrības attīstības viedokļa izlokšņu izzušana ir pozitīva parādība - vienota valoda visai tautai nodrošina vieglu un ērtu sazināšanos. Bet valodniekiem izlokšņu dotumi ir svarīgs materiāls valodas vēstures pētīšanai: ja salīdzina izlokšņu dotumus savā starpā, ir iespējams noteikt, kāda bijusi valoda pirms sašķelšanās izloksnēs. Tāpēc ir svarīgi zināt un savākt izlokšņu materiālus, iekams izloksnes vēl nav pilnīgi izzudušas, jo tās ir mūsu valodas vēstures pētīšanas galvenais avots.

Izlokšņu pētīšana ir svarīga arī literārās valodas praksei. Pazīstot izloksnes, ir iespējams pareizāk izvirzīt literārās valodas normas. Izlokšņu vārdus var ieviest literārajā valodā, sevišķi terminoloģijā, parādību apzīmēšanai, kam tur vēl nav laba nosaukuma vai vispār nav nosaukuma. Šādam nolūkam mūsu izlokšņu vārdi izmantoti kopš J.Alunāna laikiem un, jādomā, tiks izmantoti arī turpmāk. Skaņu un formas ziņā tie iekļaujami literārās valodas sistēmā.