Tautības valodas periodā pilnīgi izveidojās latviešu valodas dialekti. Šajos dialektos atspoguļojas seno cilšu valodu īpatnības, kā arī visi tie procesi, kas valodas attīstībā norisinājās sakarā ar feodālisma laikmetam raksturīgajām administratīvi tiesiskajām normām, ar citu tautu ieplūšanu latviešu tautībā, kā arī pārmaiņas, kas notika analoģijas, sistēmas izlīdzināšanas, asimilācijas, disimilācijas u.c. valodas attīstību ietekmējošu likumu darbošanās dēļ. Tāpēc veidojās izloksnes, ko var apvienot izlokšņu grupās (piem., kursiskās izloksnes, lībiskās izloksnes., zemgaliskās izloksnes) un dialektos atkarībā no izoglosu daudzuma, kas tās vieno vai atšķir.

Latviešu valodā ir trīs dialekti: augšzemnieku dialekts, vidus dialekts un lībiskais dialekts (to senāk sauca arī par tāmnieku dialektu). Vidus dialekts un lībiskais dialekts aptver lejzemnieku izloksnes. Vidus dialektā izšķir Vidzemes vidus, zemgalisko (ar zemgaļu valodas pēdām) un kursisko (ar kuršu valodas pēdām) izlokšņu grupu; lībiskajā dialektā (ar lībiešu valodas substrātu) - Vidzemes lībisko un Kurzemes lībisko jeb tāmnieku izlokšņu grupa; augšzemnieku dialektā - latgalisko un sēlisko (ar sēļu valodas pēdām) izlokšņu grupas. Iespējams sīkāks grupējums. Latviešu literārās valodas pamatā ir vidusdialekts.