Vidus dialekts ir viens no trim latviešu valodas dialektiem. Vidus dialektā runā Vidzemes vidienē, Zemgales līdzenumā un Kurzemē uz dienvidiem no Kuldīgas. Izšķir trīs vidus dialekta izlokšņu grupas: Vidzemes, zemgaliskās un kursiskās izloksnes.

Savā starpā tuvas ir abas pirmās grupas, kursiskajās izloksnēs ir vairākas no kuršu valodas mantotas ar Ziemeļkurzemes izloksnēm kopīgas īpatnības, piemēram, tiek pagarināts īss patskanis tautosillabiska r priekšā: mirt > miert. Vidus dialekts ir latviešu literārās valodas pamatā. Vidus dialekta vārdos vairāk nekā citos dialektos saglabājušās mantotās skaņas; nozīmes šķīrēja funkcija ir trīs senajām intonācijām - stieptajai: loks [luõks], lauztajai: logs [lu?ks], krītošajai; loks [l?oks].

Vidzemes un zemgaliskajās izloksnēs zuduši senie ē-celmi (nesām, nevis nesēm kā tas ir kursiskajās izloksnēs), refleksīvajās formās nav refleksīvā pronomena iesprauduma starp priedēkli un sakni (salasās, nevis sasilasās, sasalasās), pirmatnīgiem darbības vārdiem ar s, z, t, d saknes beigās nākotnes formās -ī- iespraudums starp sakni un izskaņu (nesīšu). Vidzemes izloksnēs raksturīgs patskņa -ī- iespraudums starp sakni un nākotnes piedēkli -s- arī tiem I konjugācijas darbībs vārdie, kam saknes beigās nav s, z, t, d: nācīšu     [na: ci:šu], neberīšu [neberi:šu]. Vidzemes izloksnēs deminutīvu darina ar piedēkli -īn-: [praŻ ri:nam], [klusi:na:m]. Zemgaliskajās izloksnēs anaptikse - pārīsa patskaņa iespraudums aiz līdzskaņa r (arī l): [var^ati].