Rietumeiropā sakarā ar kapitālistisko attiecību rašanos, ar jaunas šķiras - buržuāzijas veidošanos cilvēki raisījās vaļā no katoļu baznīcas paustā askētisma, pesimistiskajām atziņām par šās pasaules niecību, mazvērtību, tiecās pēc domas brīvības, personības patstāvības. Veidojās jauni uzskati filozofijā, radās jauni sasniegumi zinātnē, mākslā, literatūrā. Rakstnieki atgriezās pie antīkās pasaules gaišā, optimistiskā dzīves skatījuma, tapa reālistiski daiļdarbi. Vēsturē šo kustību dēvē par renesansi - atdzimšanu. Renesanse aizsākās Itālijā jau 14. gadsimtā, citās Eiropas zemēs izplatījās 15. un 16. gadsimtā. Vācijā un dažās citās zemēs renesanses laikmetā risinājās baznīcas reformācija.

Reformācija vērsās pret katoļu baznīcu dažādos aspektos. Reliģiskā formā te izpaudās topošās buržuāzijas, arī muižniecības neapmierinātība ar katoļu baznīcas jaukšanos politikā, ar lielajiem nodokļiem, kas bija jāsamaksā baznīcas labā, ar tās pārmērīgo greznību. Topošā buržuāzija un muižniecība bija ieinteresētas baznīcas lielajos īpašumos, bagātībās. Neapmierinātas bija arī tautas masas - zemnieki, pilsētu plebeji, jo uz tiem vissmagāk gūlās nodokļu nasta. Augstākās katoļu garīdzniecības alkatība, patvaļa bija sevišķi spilgti jūtama politiski sadrumstalotajā Vācijā, no kurienes jaunās idejas pārnāca uz Livoniju.

Vācijas baznīcas reformatoru M. Lutera un T. Mincera ceļi drīz šķīrās. T. Mincers drosmīgi stājās neapmierināto tautas masu priekšgalā un kļuva par vācu zemnieku kara (1525) iedvesmotāju. Luters, kas sākumā arī pauda radikālus uzskatus un aicināja tvert ieročus, lai sodītu izvirtušos garīdzniekus, drīz vien atkāpās, kad sākās tautas masu nemieri. Viņš kļuva par topošās buržuāzijas un muižniecības ideologu. Taču tanī laikā arī Lutera drosmīgi paustajām idejām bija progresīva nozīme. Par reformācijas sākumu uzskata 1517. gada 31. oktobri, kad Luters atklāti pasludināja pret indulgencēm (grēku atlaidēm) vērstās tēzes. Protestantiskās baznīcas izveidē, reliģisko rakstu sagādē nozīmīga bija Lutera paustā doma, ka garīdznieks ir tikai padomdevējs, ka cilvēks patstāvīgi, iedziļinoties svētajos rakstos, arī var nonākt pie Dieva atzīšanas. Luters noraidīja paradumu pielūgt svētos, vienkāršoja baznīcas ceremonijas.

Jau 1521. gadā A. Knopkens protestantisko Lutera mācību pauda Rīgā. Turpmākajos gados viņam pievienojās citi sludinātāji. Protestantisma mācības guva atsaucību Rīgas iedzīvotājos. Livonijā tik revolucionāri notikumi kā Vācijā neizraisījās, bet radikālā reformācijas sludinātāja M. Hofmaņa ietekmē arī Rīgā zemāko slāņu neapmierinātība un protests izpaudās svētbilžu grautiņos (1524). Igaunijā, kur arī ieradās Hofmanis, nemieros piedalījās ne vien pilsētu plebeji, bet arī zemnieki.

Nemierus ātri apspieda, taču reformācija turpinājās un stipri iedragāja katolicisma spēku Livonijā. Tādas Lutera prasības kā pasaulīgās varas neatkarība no baznīcas, lai baznīca atsacītos no milzīgajiem zemes īpašumiem, no greznības, - bija tīkamas visiem valdošajiem slāņiem, izņemot augstākos katoļu garīdzniekus un Livonijas ordeņa vadību. Livonijas pilsētās radās pirmās protestantu draudzes, 16. gadsimta otrajā ceturksnī luterānismā pārgāja masveidā arī muižnieki. Valmieras landtāgā 1554. gadā Livonijas kārtas vienojās par ticības brīvību. 16. gadsimta trešajā ceturksnī luterānisms kļuva par valdītāju slāņu dominējošo konfesiju Livonijā.

Latviešu grāmatu tapšanā nozīmīga bija Lutera prasība, lai reliģiskās mācības tautas masām sludinātu dzimtajā valodā. Rīgas latviešu brālību locekļiem, tāpat kā Rīgas vāciešiem, bija vajadzīgi dievkalpojumi un literatūra dzimtajā valodā. Jau 1524. gadā nodibinājās pirmā Rīgas latviešu protestantiskā draudze pie Jēkaba baznīcas. Šīs draudzes mācītāji tulkoja latviešu valodā dievkalpojumiem nepieciešamos reliģiskos tekstus. Lai mācītu jaunatnei dziedāšanu, kas ieviesās dievkalpojumos un bērēs, pie Jēkaba baznīcas tika nodibināta skola. (Kad latviešu draudzei Jēkaba baznīcu atņēma (1582), draudze un arī skola pārgāja uz Jāņa baznīcu. Dziedāšanu mācījis ķesteris, 16. gadsimta beigās arī lasīšanu.)