Kaspars Biezbārdis (1806 - 1886) - publicists, valodnieks

Dzimis Pavasara, vēlākā Slokas pagasta Biezbāržos saimnieka un
tirgotāja ģimenē. Mācījies Rīgā elementārskolā un pie privātskolotāja,
tad mācītāja P. Venta skolā salaspilī (1818 - 1820) un ģimnāzijā Rīgā
(1820 - 1823). K. Biezbārdis beidzis Tērbatas universitātes pedagoģiski
filoloģisko semināru (1826) un bijis brīvklausītājs Filozofijas fakultātē
(1832). No 1833. līdz 1853. gadam K. Biezbārdis dzīvo Vilandē, Igaunijā,
ir apriņķa skolas skolotājs un skolu inspektors.

1854. gadā, atgriezies Rīgā, K. Biezbārdis aktīvi iesaistās latviešu
sabiedriskajā dzīvē un aizstāv latviešu nacionālāskultūras tiesības. Savos
rakstos K. Biezbārdis uzsver, ka latviešu zemnieks ir pilntiesīgs cilvēks
un viņam jāzina tas pats, kas ikvienam cilvēkam. Viņš pats piedalījies
zemnieku sūdzību rakstīšanā, kurās kritizējis tautas dzīves apstākļus
Baltijā, par ko tad 1863. gadā tika izsūtīts uz Kalugas guberņas
Borovskas pilsētu.

Pēc atgriešanās Rīgā 1866.gadā K. Biezbārdis strādā par vācu valodas
skolotāju Rīgas pareizticīgo garīgajā seminārā, vēlāk par latviešu
valodas skolotāju Aleksandra ģimnāzijā.

No latviešiem pirmo teorētisko darbu valodniecībā ir uzrakstījis K.
Biezbārdis. Tas veido viņa publicistiskās grāmatas ,,Mūsu valoda un viņas
rakstība’’ (1869) pirmo daļu. Viņš ir aizstāvējis latviešu valodas
lietošanas tiesības, pētījis tās vēsturi.

K. Biezbārdis ar saviem rakstiem bagātinājis latviešu zināšanas,
paplašinājis latviešu zinātnisko terminoloģiju, sekmējis latviešu
ortogrāfijas reformēšanu (prasījis gotisko rakstu aizstāt ar t. s. latīņu
burtiem, atmest līdzskaņu dubultošanu un h kā patskaņu pagarinājuma
līdzekli).