Jānis Loja (1896 - 1969) - valodnieks, filoloģijas zinātņu
kandidāts

Dzimis Jūrmalā. Beidzis Ļeņingradas universitāti 1925.gadā.
J. Loja bijis Latviešu valodas un kultūras nodaļas vadītājs A. Hercena
Ļeņingradas Valsts Pedagoģiskajā institūtā (1926 - 1931), Maskavas
universitātes katedras vadītājs (1932 - 1934), Vārdnīcu institūta
direktora vietnieks (1932 - 1937), Maskavas apgabala Pedagoģijas
institūta katedras vadītājs (1934 - 1941), Latvijas Universitātes katedras
vadītājs (1941).

II pasaules kara laikā J. Loja strādājis par docētāju Gorkijas un
Maskavas augstskolās, bet no 1944. līdz 1949.gadam J. Loja atkal ir
Latvijas Universitātes katedras vadītājs. Vēlāk J. Loja strādā Latvijas
Valsts Pedagoģiskajā institūtā (1950 - 1955) un V. Lāča Liepājas Valsts
Pedagoģiskajā institūtā (1955 - 1957), ir profesors.

J. Lojas veikums valodniecībā:
- ,,Latviski - krieviska vārdnīca’’ (1938, 1948), ,,Krieviski - latviska
vārdnīca’’ (1940, 1951);
- sarakstījis grāmatas - ,,Valodniecības pamatjautājumi’’ (1958, 1968),
,,Valodniecības vēsture’’ (1961), ,,Valodniecisko mācību vēsture’’ (1968);
- publicējis rakstus par valodniecības jautājumiem - ,,Jaunu latviešu
valodas gramatiku vidusskolām!’’ (1950), ,,Zinātniskajai terminoloģijai
jābūt vienotai’’ (1954), ,,Personvārdi’’ (1970), ,,Transkripcija un
transliterācija’’ (1960).