LATVIEŠU VALODAS KOPĒJI
Ābele Anna
Ādolfijs Heinrihs
Alunāns Juris
Ancītis Krišjānis
Augstkalns Alvils
Barbare Dzidra
Bārs Juris
Bendiks Hermanis
Bergmane Anna
Biezbārdis Kaspars
Bīlenšteins Augusts
Blese Ernests
Blinkena Aina
Breidaks Antons
Celmiņa Ieva
Ceplītis Laimdots
Dambe Valija
Endzelīns Jānis
Fīrekers Kristofors
Freidenfelds Ilmārs
Gāters Alfrēds
Grabis Rūdolfs
Hūgenbergers Kārlis
Kangere Baiba
Kārkliņš Jūlijs
Karulis Konstantīns
Kronvalds Atis
Laua Alise
Lelis Jāzeps
Lepika Milda
Liepa Elmārs
Loja Jānis
Mancelis Georgs
Mīlenbahs Kārlis
Nītiņa Daina
Ozols Artūrs
Rēhehūzens Johans Georgs
Rozenbergs Jānis
Rudzīte Marta
Rūķe-Draviņa Velta
Saule-Sleine Mērija
Šmite Elfrīda
Šmits Pēteris
Soida Emīlija
Spāģis Andrejs
Stenders Gothards Frīdrihs
Ulmanis Kārlis Kristiāns
Valdemārs Krišjānis
Veidemane Ruta
LATVIEŠU VALODAS KOPĒJI
Pirmie raksti latviešu valodā parādās 16. gadsimtā. Šo tekstu
autori ir
vācu mācītāji. Viņi piemēro latviešu rakstībai tā laika vācu rakstības
principus.
Tā kā abu valodu skaņu sistēma zināmā mērā atšķiras, rodas
grūtības to
skaņu apzīmēšanai, kuru nav vācu valodā. Viena un tā pati skaņa tiek
atspoguļota nekonsekventi, piemēram, 16. gadsimta rakstos patskani ā
apzīmē ar a, ae, aa, ah; 17. gadsimtā - vārda saknē ar ah, piedēklī ar a,
lokatīva galotnē ar č vai ā. Daudz nepilnību ir arī vārdformu lietojumā,
vārdu savienojumu veidojumā. Piemēram, vārdi nevietā beidzas ar e
(tape, notike), ieviesti burtiski tulkojumi no vācu valodas (caur
noziegumu, par provi, priekš mums, iekš sevis).
Latviešu valodas izpēte un pilnveide sākās 17. gadsimtā ar
gramatikas
un vārdnīcu sarakstīšanu.
Pirmie pētnieki ir cittautieši, un pirmās gramatikas un vārdnīcas
arī
galvenokārt ir domātas cittautiešiem.
Anna Ābele (1881 - 1975) - latviešu valodniece
Dzimusi Valmieras pagastā. A. Ābele studējusi Bestuževa augstākajos
sieviešu kursos (1911 - 1915), savas zināšanas papildinājusi Prāgas
universitātē (1922 - 1924). Kādu laiku A. Ābele strādājusi Petrogradas
universitātē, bet no 1919. gada - Latvijas Universitātē. 1936. gadā iegūst
profesores grādu.
A. Ābele ir izveidojusi Latvijā pirmo eksperimentālo fonētikas
kabinetu.
Viņa ir latviešu eksperimentālās fonētikas pamatlicēja. Savus
nozīmīgākos darbus veltījusi vispārējās un eksperimentālās fonētikas un
dialektoloģijas jautājumiem.
Kopš 1944. gada A. Ābele atradusies emigrācijā ASV, kur arī mirst.
Heinrihs Ādolfijs (1622 - 1686) - vācu tautības latviešu
valodnieks, garīgo dziesmu tulkotājs
H. Ādolfijs ir ieceļojis no Vācijas. 1650. Gadā sācis strādāt par
latviešu
luterāņu mācītāju Dobelē. Mācījies latviešu valodu pie K. Fīrekera,
vēlāk popularizējis un publicējis viņa darbus. No 1661. līdz 1686. gadam
bijis vācu mācītājs Jelgavā un Kurzemes superintendents. H. Ādolfijs ir
veicinājis garīgās literatūras izdošanu latviešu valodā un stabilizējis
ortogrāfiju saskaņā ar G. Manceļa aizsāktajām tradīcijām.
Izmantojot K. Fīrekera atstātos manuskriptus, ar H. Ādolfija vārdu
tika
izdota ievērojamākā 17.gadsimta latviešu valodas gramatika ,,Erster
Versuch einer kurzverfassetn Anleitung zur lettischen Sprache (,,Pirmais
mēģinājums sniegt īsu ievadu latviešu valodā, 1685).
H. Ādolfijs sastādījis pirmo Jelgavā latviešu valodā izdoto
grāmatu
Kurzemes baznīcas rokasgrāmatu - ,,Vermehrtes lettisches Handbuch
(,,Papildināta latviešu rokasgrāmata, 1685), kurā ietilpst dziesmu
grāmata ,,Lettische geistliche Lieder und Collecten (,,Latviešu garīgās
dziesmas un kolektes). Šeit ievietotas G. Manceļa, K. Fīrekera, H.
Ādolfija u. c. autoru dziesmas.
H. Ādolfijs ir pārstrādājis latviski arī M. Lutera mazo katehismu
(,,Der
kleine Catechismus), lūgšanu grāmatu (,,Lettisches Gebetbuch, abi 1685)
un citu garīgo literatūru.
H. Ādolfija uzlabotā rakstība paliek nemainīga un saglabājas 200
gadu.
Juris Alunāns (1832 - 1864) - dzejnieks, publicists
Dzimis Jaunkalsnavas muižas nomnieka ģimenē. J. Alunāns mācījies
Jelgavas apriņķa skolā (1846 - 1848) un ģimnāzijā (1848 - 1854). Viņš ir
apguvis vācu, krievu, grieķu, latīņu, lietuviešu, senebreju valodas un
nopietni pētījis latviešu valodu. J. Alunāns lasīja oriģinālā pasaules
literatūras klasiķus, pētīja latviešu valodas izteiksmes iespējas un, jau
mācoties ģimnāzijā, pārtulkoja latviešu valodā daudzu ievērojamu
dzejnieku darbus. 1856. gadā J. Alunāns iestājās Tērbatas universitātē
un klausījās tautsaimniecības, valodas un literatūras kursus.
Tērbatā 1856. gadā iznāca J. Alunāna ,,Dziesmiņas, latviešu
valodai
pārtulkotas, kas ir pirmais mākslinieciski nozīmīgais pasaules dzejas
klasikas kopojums latviešu valodā. Vairākumu J. Alunāna dzejoļu un
tulkojumu izdod brālis Heinrihs Alunāns tikai pēc autora nāves krājumā
,,Dziesmiņas (1 - 2, 1867 - 1869). Šajos nelielajos krājumos J. Alunāns
parādās kā tautas pašapziņas modinātājs, dzēlīgs satīriķis, veikls
epigrammu meistars. J. Alunāns pirmais ir radījis sabiedriski un
mākslinieciski vērtīgu latviešu mākslas dzeju, darinājis daudz jaunvārdu.
Viņš ir latviešu nacionālās valodniecības tradīciju
nodibinātājs, literārās
valodas veidotājs un vārdu krājuma bagātinātājs.
Krišjānis Ancītis (1911 - 1963) - literatūrzinātnieks, valodnieks
Dzimis Aknīstes pagasta ,,Ancīšos saimnieka ģimenē.
Mācījies
Aknīstes pagastskolā un Subates reālģimnāzijā. K. Ancītis beidzis
Latvijas Universitātes Filoloģijas un filozofijas fakultātes Baltu
filoloģijas nodaļu 1934. gadā. Strādājis par skolotāju Rīgas skolās,
Rakstu un mākslas kamerā (1939 - 1940), Vēstures muzejā (1940 -
1944). Pēc kara strādā par ārštata materiālu vācēju Zinātņu Akadēmijas
Valodas un literatūras institūta Vārdnīcu sektorā.
Nozīmīgākie K. Ancīša darbi:
? sastādījis lietvārdu reģistru R. Klaustiņa un J. Endzelīna ,,Latvju
tautas daiņām (1932);
? 30. gadu presē un rakstu krājumos publicējis rakstus un recenzijas
par tautasdziesmu valodu, metriku, literatūras teoriju un vēsturi, kā
arī par etniskiem jautājumiem;
? darbs valodniecībā apkopots pēcnāves izdevumā ,,Aknīstes izloksne
(1977).
Alvils Augstkalns (1907 - 1940) - valodnieks
Dzimis Lizuma pagastā skolotāja ģimenē. Beidzis Cēsu vidusskolu,
vēlāk
Latvijas Universitātes Filoloģijas un filozofijas fakultātes Baltu
filoloģijas nodaļu (1931). A. Augstkans savas zināšanas papildinājis
ārzemēs - Leipcigā, Kauņā, Vīnē.
Strādājis Valsts bibliotēkā, bijis Izglītības ministrijas Valodas
krātuves
pārzinis (1936 - 1940), Latvijas Universitātes lietuviešu valodas docētājs
(1940). A. Augstkans miris Rīgā, izdarot pašnāvību.
A. Augstkana veikums valodniecības attīstībā:
no 1927. gada viņš publicējis valodnieciskus rakstus Latvijā,
vēlāk arī
ārzemēs;
? sarakstījis nozīmīgus pētījumus par latviešu vecajiem rakstiem -
,,Pirmie latviešu teksti un grāmatas (1935);
? analizējis latviešu literāros tekstus, rakstījis par izloksnēm, pievērsies
lietuviešu valodas jautājumiem;
Augstkans analizējis dainu pantmēru;
brošūrās publicēti A. Augstkana darbi skolu vajadzībām: ,,Mūsu
valoda, viņas vēsture un pētītāji (1934), ,,Leišu valodas elementi
(1935);
darbojies arī bibliogrāfijā - ,,Latvijas zinātne un literatūra 1931. gadā
(1935), J. Endzelīna raksti, ,,Kārļa Mīlenbaha raksti (abi publicēti
krājumā ,,Filoloģijas materiāli 1933).
Dzidra Barbare (dzim. 1930) - valodniece, filoloģijas zinātņu
kandidāte
Dzimusi Mārsnēnos. D. Barbare ir beigusi Latvijas Valsts Pedagoģisko
institūtu 1954. gadā. Kopš 1957. gada D. Barbare ir Latvijas Zinātņu
Akadēmijas Valodas un literatūras institūta zinātniskā līdzstrādniece.
D. Barbares veikums valodniecības attīstībā:
? ,,Mūsdienu latviešu literārās valodas gramatikas 2. daļas līdzautore
(1962);
? pētījusi salikta teikuma sintaksi - ,,Par paplašinātu saliktu teikumu
mūsdienu latviešu literārajā valodā (1959), ,,Par saliktu teikumu
latviešu valodas gramatikās (1959), ,,Paplašināts salikts teikums citu
saliktu teikumu vidū (1960);
? darbojusies lingvistikas bibliogrāfijā - ,,Latviešu padomju valodniecība
30 gados (1976);
? ,,Valodniecības terminu vārdnīcas līdzautore (1963).
Juris Bārs (1808 - 1879) - ārsts, pirmais latviešu tautības
valodnieks, dzejnieks
Dzimis Līvbērzes pagasta Lāčos, kalēja ģimenē. Mācījies
Jelgavas
ģimnāzijā, vēlāk studējis Tērbatas universitātē un beidzis Medicīnas
fakultāti (1842). Visu mūžu J. Bārs strādājis par ārstu.
40. gados viņš aktīvi darbojies Latviešu literārajā biedrībā,
līdz mainījās
tās politiskā ievirze, un, būdams dedzīgs pārvācošanas pretinieks,
nonāca opozīcijā un pārtrauca savu valodniecisko darbību. J. Bārs
pirmais aicināja reorganizēt latviešu rakstu valodu. Viņa projekts
(publicēts krājumā ,,Magazin, 1847) ir mūsdienu ortogrāfijas pamatā.
J. Bāra ortogrāfijā novērsti ,,čupu burti un patskaņu garums apzīmēts
ar svītriņu. Viņš ir pētījis latviešu fonētiku un pirmais pareizi noteicis
skaņu sistēmu, raksturojis lauzto un stiepto intonāciju, izvirzījis šaurā un
platā ,,e lietošanas nosacījumus.
J. Bāra valodnieciskie darbi ir palīdzējuši A. Bīlenšteinam
,,Lettische
Grammatik (,,Latviešu gramatika, 1863) sagatavošanā.
Hermanis Bendiks (1911 - 1978) - valodnieks, žurnālists
Dzimis Strenčos. 1955.gadā H. Bendiks beidzis Latvijas Universitāti.
H. Bendiks piedalījies II Pasaules karā; pēc atgriešanās ir atbildīgais
redaktors LPSR Radiokomitejā (1944 - 1946).
No 1952. līdz 1961. gadam ir laikraksta ,,Cīņa atbildīgā
redaktora
vietnieks, bet vēlāk LPSR Zinātņu Akadēmijas Valodas un literatūras
institūta direktora vietnieks zinātniskajā darbā. Mūža nogalē H. Bendiks
ir redakcijas vadītājs Zinātņu Akadēmijas Galveno enciklopēdiju
redakcijā (1970 - 1974).
H. Bendiksa veikums valodniecības attīstībā: rakstījis par
pareizrunas,
internacionālismu pareizrunas jautājumiem ,,Zilbju intonācijas var un
vajag normēt (1965), ,,Divskaņu fonēmiskā interpretācija (1972),
,,Piezīmes par darbības vārdu paralēlformām (1966), ,,Pēterburgas
Avīžu cīņa par latviešu literārās valodas vārdu krājuma izveidi
(1952),
,,Latviešu literārās valodas izrunas un rakstības attieksmju jautājumā
(1955), ,,Par rakstības vienveidību un saskaņu ar literāro izrunu (1956);
par dramaturģijas un teātra mākslu;
? izstrādājis tagadējos svešvārdu pareizrakstības principus, ,,Latviskās
svešvārdu rakstības gadu desmits (1968);
? sastādījis ,,Svešvārdu pareizrakstības vārdnīcu (1958);
? bijis krājuma ,,Latviešu valodas kultūras jautājumi atbildīgais
redaktors (11 laidieniem).
Anna Bergmane (dzim. 1910) - valodniece, filoloģijas zinātņu
kandidāte
Dzimusi Aucē. 1935.gadā A. Bergmane beidza Latvujas Universitāti.
No 1951. līdz 1970. gadam A. Bergmane ir LPSR Zinātņu Akadēmijas
Valodas un literatūras institūta zinātniskā līdzstrādniece
A. Bergmanes veikums valodniecības attīstībā: pētījusi fonētikas,
morfoloģijas, vārdu darināšanas un sintakses jautājumus - ,,Par literārās
valodas specifiku (1970), ,,Par latviešu valodas divdabju adjektivēšanos
(1955), ,,Agrāk publicēto latviešu valodas tekstu sagatavošana mūsdienu
izdevumiem (1967);
ir ,,Mūsdienu latviešu literārās valodas gramatikas līdzautore (1 - 2, 1959
- 1962);
,,Valodniecības terminu vārdnīcas (1963) līdzautore.
Kaspars Biezbārdis (1806 - 1886) - publicists, valodnieks
Dzimis Pavasara, vēlākā Slokas pagasta Biezbāržos saimnieka un
tirgotāja ģimenē. Mācījies Rīgā elementārskolā un pie privātskolotāja,
tad mācītāja P. Venta skolā salaspilī (1818 - 1820) un ģimnāzijā Rīgā
(1820 - 1823). K. Biezbārdis beidzis Tērbatas universitātes pedagoģiski
filoloģisko semināru (1826) un bijis brīvklausītājs Filozofijas fakultātē
(1832). No 1833. līdz 1853. gadam K. Biezbārdis dzīvo Vilandē, Igaunijā,
ir apriņķa skolas skolotājs un skolu inspektors.
1854. gadā, atgriezies Rīgā, K. Biezbārdis aktīvi iesaistās
latviešu
sabiedriskajā dzīvē un aizstāv latviešu nacionālāskultūras tiesības. Savos
rakstos K. Biezbārdis uzsver, ka latviešu zemnieks ir pilntiesīgs cilvēks
un viņam jāzina tas pats, kas ikvienam cilvēkam. Viņš pats piedalījies
zemnieku sūdzību rakstīšanā, kurās kritizējis tautas dzīves apstākļus
Baltijā, par ko tad 1863. gadā tika izsūtīts uz Kalugas guberņas
Borovskas pilsētu.
Pēc atgriešanās Rīgā 1866.gadā K. Biezbārdis strādā par vācu
valodas
skolotāju Rīgas pareizticīgo garīgajā seminārā, vēlāk par latviešu
valodas skolotāju Aleksandra ģimnāzijā.
No latviešiem pirmo teorētisko darbu valodniecībā ir uzrakstījis K.
Biezbārdis. Tas veido viņa publicistiskās grāmatas ,,Mūsu valoda un viņas
rakstība (1869) pirmo daļu. Viņš ir aizstāvējis latviešu valodas
lietošanas tiesības, pētījis tās vēsturi.
K. Biezbārdis ar saviem rakstiem bagātinājis latviešu zināšanas,
paplašinājis latviešu zinātnisko terminoloģiju, sekmējis latviešu
ortogrāfijas reformēšanu (prasījis gotisko rakstu aizstāt ar t. s. latīņu
burtiem, atmest līdzskaņu dubultošanu un h kā patskaņu pagarinājuma
līdzekli).
Augusts Bīlenšteins (1826 - 1907) - vācu tautības latviešu
valodnieks, folklorists un etnogrāfs
Dzimis Jelgavā, skolotāja un mācītāja palīga ģimenē, audzis
Jaunaucē.
Mācījies Vācijā Šulpfortas ģimnāzijā, studējis Tērbatas universitātē
(1846 - 1850) teoloģiju un ieguvis teoloģijas doktora grādu. Pēc tēva
nāves A. Bīlenšteins pārņēmis latviešu mācītāja amatu Jaunaucē (1852),
bet no 1867. gada viņš bijis vācu mācītājs Dobelē.
Laikā no 1867. līdz 1903. gadam A. Bīlenšteins ir laikraksta
,,Latviešu
Avīzes izdevējs un redaktors. 1893. gadā viņš kļūst par Rīgas Latviešu
biedrības goda biedru.
1905. gada revolūcijas laikā tika izpostīta A. Bīlenšteina
bibliotēka, viņš
atteicies no mācītāja amata un mūža pēdējos gadus dzīvojis Jelgavā.
No 1864. līdz 1895. gadam A. Bīlenšteins bija Latviešu literārās
biedrības priekšsēdētājs. Viņš bija stingrs baltvācisko tradīciju aizstāvis
latviešu kultūrā, jaunlatviešu ideoloģijas pretinieks. Biedrības rakstu
krājumā ,,Magazin A. Bīlenšteins publicējis daudzus pētījumus
valodniecībā, vērsies pret kirilicas ieviešanu latviešu rakstos.
Nozīmīgi bija A. Bīlenšteina valodnieciskie darbi:
? ,,Die lettische Sprache, nach ihren Lauten und Formen.. (,,Latviešu
valodas skaņas un formas.., 1 - 2, 1863 - 1864),
? ,,Lettische Grammatik (,,Latviešu gramatika, 1863),
? ,,Die Elemente der lettischen Sprache (,,Latviešu valodas elementi,
1866),
? ,,Die Grenzen des lettischen Volksstammes und der lettischen Sprache in
der Gegenwart und im 13. Jahrhundert (,,Latviešu cilts un latviešu
valodas robežas tagadnē un 13. gadsimtā, 1892).
A. Bīlenšteins sekmējis latviešu folkloras vākšanu un izdošanu,
sastādījis
krājumu ,,Latviešu tautas dziesmas (1 - 2, 1874 - 1875), ,,1000 lettische
Rätsel (,,1000 latviešu mīklas, 1881).
Nozīmīgs etnogrāfiskais materiāls ietverts grāmatā ,,Die
Holzbauten und
Holzgeräte der Letten (,,Latviešu koka celtnes un koka rīki, 1 - 2, 1907 -
1918). A. Bīlenšteins ir pētījis arī Latvijas pilskalnus un mēģinājis tos
identificēt pēc hroniku ziņām.
Aina Blinkena (dzim. 1929) - valodniece, filoloģijas zinātņu
doktore
Dzimusi Limbažos. A. Blinkena ir beigusi Latvijas Universitāti
1953.gadā un sākusi strādāt Zinātņu Akadēmijā par valodas un
literatūras institūta zinātnisko līdzstrādnieci, bet kopš 1970.gada A.
Blinkena ir Latviešu valodas daļas vadītāja.
A. Blinkenas veikums latviešu valodniecības attīstībā: publicēti
darbi
latviešu gramatikā (teikuma modalitāte, vienkopas teikumi),
interpunkcijā ,,Latviešu interpunkcija (1969), ,,Par defises lietošanu
(1965), ,,Par pieturas zīmi teikumos ar vairākiem apzīmētājiem (1965),
,,Daži problemātiski interpunkcijas jautājumi (1968) u. c.;
? raksti par terminoloģijas un valodas kultūras jautājumiem ,,Nepareizs
vārda refleksīvās formas lietojums (1966), ,,Par ,,acīm redzot un
,,acīmredzot nozīmi un rakstību (1967), ,,Dažas domas par uzrunas
veidu mūsu sabiedrībā (1968) u. c.;
? ,,Mūsdienu latviešu literārās gramatikas (1 - 2, 1959 - 1962)
līdzautore;
? kopš 1975.gada A. Blinkena ir ZA Terminoloģijas komisijas
priekšsēdētāja - ,,Aisbergs, taifūns un citi . . . [Par svešvārdiem latv.
val.] (1971), ,,Terminoloģizācijas un determinoloģizācijas procesi
mūsdienu latviešu valodā (1973).
Ernests Blese (1892 - 1964) - latviešu valodnieks, filoloģijas
doktors
Dzimis Rīgā. 1914.gadā E. Blese beidzis Pēterburgas universitāti.
No
1928. līdz 1944.gadam E. Blese ir Latvijas Universitātes profesors.
Desmit gadus E. Blese ir bijis arī Filologu biedrības priekšnieks
(1930 -
1940). No 1944.gada E. Blese atrodas emigrācijā Vācijā.
E. Bleses veikums valodniecības attīstībā: nozīmīgākais devums -
latviešu onomastikā; valodas vēstures pētīšanai svarīga ir E. Bleses
izdotā un komentētā J. Langija 1685.gada latviešu vācu vārdnīca ar
gramatiku (1936);
? sarakstījis pētījumus - ,,Ievads valodniecībā (1922), ,,Latviešu personu
vārdu un uzvārdu studijas 1. d. (1929), ,,Latviešu pareizrakstības rokas
grāmatas (1933) līdzautors.
Antons Breidaks (dzim.1932) valodnieks
Filoloģijas zinātņu doktors kopš 1970. gada. Kopš 1987. gada
docents
Latviejas Universitātes Pedagoģijas fakultātē. Pētījumi galvenokārt
dialektoloģijā , toponīmikā, etnolingvistikā (īpaši par baltu un Baltijas
somu valodu sakariem un baltu un slāvu valodu sakariem) un vispārīgajā
valodniecībā.
Ieva Celmiņa (1902 - 1991) - tulkotāja un valodniece
Dzimusi Rīgā uzņēmēja ģimenē. I. Celmiņa mācījusies O.
Hasfores
vidusskolā un N. Draudziņas ģimnāzijā. No 1921. gada līdz 1929. gadam
I. Celmiņa studējusi baltu filoloģiju Latvijas Universitātē.
Kādu laiku viņa strādā par skolotāju Rīgas skolās, bet no 1946.
līdz
1949. gadam I. Celmiņa ir Zinātņu Akadēmijas Valodas un literatūras
institūta zinātniskā līdzstrādniece. I. Celmiņas veikums valodniecības
attīstībā:
? rakstījusi par valodniecības jautājumiem -,,Adjektīvi ar izskaņu -īgs un
-isks (1948), ,,Par dažām atkāpēm, kas atzīstamas par normu (1969),
,,Skaust vai neskaust priev;ardus? (1973);
? aizstāvējusi profesora J. Endzelīna valodnieciskos principus;
? publicējusi atmiņas par J. Endzelīnu ,,Liela koka paēnā (1986) un
aprakstus ,,Par sevi un saviem tulkojumiem (1988), ,,Par savu tēvu un
māti un viņu vecākiem (1989).
Laimdots Ceplītis (dzim. 1930) - valodnieks, filoloģijas zinātņu
doktors
Dzimis Rīgā. L. Ceplītis 1956.gadā ir beidzis Latvijas
Universitāti. No
1959.gada viņš ir ZA Valodas un literatūras institūta zinātniskais
līdzstrādnieks, kopš 1964.gada - vārdnīcu nodaļas vadītājs.
L. Ceplīša veikums valodniecības attīstībā:
? darbi fonētikā (,,Runas intonācijas analīze (1974); saņem J. Endzelīna
prēmiju), sintaksē ,,Bezkopas konstrukcijas mūsdienu latviešu literārajā
valodā (1964), ,,Divi viedokļi skolas gramatiku sintaksē (1971),
publiskās runas teorijā, raksti arī par valodas kultūras jautājumiem
,,Valodas kļūdas un teksta satura uztvere (1968), ,,Vārds un uzvārds
(1968), ,,Atkāpes no literārās valodas normām (1970), ,,Vai vārds
,,pašdarbība ir slikts? (1970), ,,Daiļliteratūras valoda un literārā
valoda (1969) u. c.;
? ,,Mūsdienu latviešu literārās valodas gramatikas (2,1962) līdzautors,
,,Izteiksmīgas runas pamati (1960);
Valija Dambe (dzim. 1912) - valodniece, filoloģijas zinātņu
kandidāte
Dzimusi Rīgā. V. Dambe 1941.gadā beigusi Latvijas Universitāti.
Kopš 1946.gadā V. Dambe ir ZA Valodas un literatūras institūta
zinātniskā līdzstrādniece.
V. Dambe ir ievērojama republikas speciāliste toponīmikā,
starptautiskās onomastikas zinātņu komitejas locekle.
V. Dambes veikums valodniecības attīstībā:
? J. Endzelīna darba ,,Latvijas PSR vietvārdi (1.d., 2.sēj., 1961)
līdzautore;
? strādājusi pie J. Endzelīna ,,Darbu izlases (1 - 4, 1971 - 1981)
sagatavošanas;
? publicējusi rakstus - ,,Intonācijas (1974), ,,Par baltu valodu (1967),
,,Iedzīvotāju nosaukumi pēc dzīves vietām (1970), ,,Vietvārdu vākšana
un pētīšana Latvijas PSR (1954), ,,Vietu nosaukumus lietosim pareizi
(1969), ,,Īpašvārdu pētīšana (1970), ,,Toponīmika (1970), ,,Kas Rīgai
deva vārdu? (1971), ,,Rīgas ielu nosaukumu cilme, semantika un
forma (1972), ,,Vietvārds un tā funkcija (1974), ,,Zemgalisko izlokšņu
intonācijas (1960) u. c.
Jānis Endzelīns (1873 - 1961) - valodnieks, filoloģijas zinātņu
doktors, PSRS ZA korespondētāj-loceklis, LPSR ZA
akadēmiķis
Dzimis Kauguru pagasta Mičkēnā saimnieka ģimenē, kad notika pirmie
vispārīgie latviešu dziesmu svētki, kuros latviešu tautas atmodas kustība
meta augstu vilni. Šis vilnis skāris arī profesoru Endzelīnu. Viņā
pamodās kaislīga dziņa strādāt savas tautas labā, izkopjot sevišķi tās
valodu.
Bagāts ir viņa zinātnisko atziņu pūrs. Viņš gandrīz viens pats
ir veicis
grūto latviešu valodas tīrīšanas, kuplināšanas un pētīšanas darbu.
Latviešu valoda viņa darbības sākumā bija stiprā kaimiņu tautu valodu
ietekmē. Nezāles vajadzēja nesaudzīgi izravēt un rūpīgi apkopt latviešu
valodas augus. Grūts bija mātes valodas pētīšanas darbs, jo jālauž bija
jauni ceļi. Viss tas gūlies gandrīz vienīgi uz profesora J. Endzelīna
pleciem. Viņu ar pilnīgu tiesību varam dēvēt par modernās latviešu
literatūras valodas tēvu.
Valodniecības laukā profesora J. Endzelīna priekšteči ir Juris Alunāns
un Atis Kronvalds, kas daudz rūpējušies par latviešu valodas
uzplaukumu. Laikam tāpēc latviešu valodas mīlestība, kas vadīja J.
Alunānu un A. Kronvaldu, sastopama arī profesorā J. Endzelīnā. Tautas
atmodas laikmetā sakņojas viņa darbs latviešu valodas laukā.
J. Endzelīns ir dabūjis teicamu valodniecisku izglītību. Viņš
beidzis
universitātē klasiskās un slāvu filoloģijas nodaļu. Iegūtās zināšanas
izlietojis baltu valodu pētīšanai. Viņa mūža darbs veltīts baltu valodām
un to krāšņākajam ziedam - latviešu valodai. Jau pirmais viņa
zinātniskais darbs maģistra disertācija sarakstīts par tematu ,,Latviešu
prepozīcijas (1905 - 1906). Doktora disertācijai izvēlējies virsrakstu
,,Slāvu un baltu etīdes (1912). ,,Latviešu gramatiku (1922) viņš saraksta
vācu valodā, lai to darītu pieejamu arī cittautu zinātniekiem. Viņš
turpina un papildina K. Mīlenbaha ,,Latviešu valodas vārdnīcu (1923 -
1932), pievienodams vārdiem savus vērtīgos paskaidrojumus. Vēl jāmin
grāmata ,,Latviešu valodas skaņas un formas (1938). Tie ir tikai lielākie
profesora darbi, kas veltīti latviešu valodas pētījumiem; mazāku darbu
skaits viņam ir ļoti liels.
Profesors J. Endzelīns ir cieši savienojis teoriju ar praksi. Viņš
ne tik
vien noskaidro teorētiskus latviešu valodas jautājumus, bet pievērš
uzmanību arī iegūto atziņu izlietošanai praksē. Viņam tik mīļa ir latviešu
valoda, ka viņš grib to redzēt bagātu, tīru, daiļu, skaidru un noteiktu.
Valoda jau ir tautas kultūras vērtību krātuve un stiprākais nacionālās
kultūras balsts.
Profesors J. Endzelīns savā valodnieka darbā pievērsis galveno
uzmanību laksikas kuplināšanai, frazeoloģijas izkopšanai, fonētikas
parādību pētīšanai, morfoloģijas jautājumu atrisināšanai un sintakses
parādību noskaidrošanai. Sevišķi mīļa viņam bijusi leksika, fonētika un
morfoloģija. Sintaksei viņš pievērsies mazākā mērā, jo šajā laukā aktīvāk
darbojies K. Mīlenbahs. Latviešu valodas leksikas kuplināšanai J.
Endzelīns pievērsis lielu uzmanību. Viņš devis tai veselu rindu jaunu
vārdu. Dažreiz viņš pats brīvi radījis jaunvārdus, bet bieži vien tos
darinājis pēc citu lūguma. Šie jaunvārdi ir valodnieciski pareizi atvasināti
un teicami raksturo kādu lietu, īpašību vai darbību.
Piemēram:
jutoņa, iznirelis, atbilst, ietekme, labestība, apgāds, pagaisme,
aizstāt, dotumi, klātiene, ira, esme, necils, nedegams, ietve,
laimests, lūgsna.
Latviešu valodas vārdi savākti ,,Latviešu valodas vārdnīcā.
To gan sāka
sastādīt valodnieks K. Mīlenbahs, bet darbu nepabeidza, to papildināja
un turpināja J. Endzelīns. Viņš noskaidroja arī daudzu vārdu
etimoloģiju, kuru K. Mīlenbahs nebija devis. ,,Latviešu valodas vārdnīcā
ir ievietoti latviešu valodas vārdi ar plašu latviešu frazeoloģiju, vārdu un
frāžu tulkojumi vācu valodā un etimoloģijas. Tā latviešu tauta ir tikusi
pie zinātniskas latviešu valodas vārdnīcas. Tā ir neizsmeļams avots, no
kura var ņemt vārdus zinātnieki, rakstnieki, skolotāji, ārsti, advokāti,
skolnieki u. c. Ar šo vārdnīcu K. Mīlenbahs un J. Endzelīns ir padarījuši
latviešu valodu par visas tautas īpašumu. Viņi ir atdevuši tautai tās
valodu.
Profesors J. Endzelīns ir daudz pūlējies latviešu valodas
vārdnīcas labā.
Katru nedēļu, atskaitot vasaras brīvlaiku, viņš noturējis valodniecības
sēdes, kurās pārrunāti neskaidrie vārdi un izteicieni. No dažādiem
Latvijas apvidiem sēdēs piedalījās pārstāvji, kas dod paskaidrojumus par
neskaidro vārdu nozīmi un izrunu.
Profesors J. Endzelīns savācis arī Latvijas vietu vārdus, kas dod
pārskatu
par vietu nosaukumiem un to izrunu.
Rosīgs darbs latviešu valodas laukā norisinājās Latvijas
neatkarības laika
sākumā. Bija steidzīgi jāizstrādā latviešu zinātniskā terminoloģija.
Latvieši drosmīgi ķērās pie darba un izveidoja latviešu zinātnisko
terminoloģiju, kuras izstrādāšanā lieli nopelni profesoram J.
Endzelīnam. Terminoloģijas komisijas sastādītais vārdu krājums savākts
,,Latviešu terminoloģijas vārdnīcā (1922).
Plašs darba lauks J. Endzelīnam ir frazeoloģija. Latviešu valodā
stipri
jūtama vācu un krievu valodas ietekme. Tanī ieviesušies daudzi
ģermānismi un rusicismi. Profesors J. Endzelīns nopietni pūlējies, lai
atsvabinātu no tiem latviešu valodu.
J. Endzelīns lielu uzmanību pievērsis arī latviešu literārās
valodas
izrunai. Latviešu inteliģence lietoja runā daudzas izloksnes formas.
Profesors J. Endzelīns gādāja par to, lai latviešu inteliģence runātu tīrā
literārā valodā. Viņš teicis:
,,Pareiza izruna ir tikpat svarīga kā pareiza rakstība.
Šie vārdi ir viegli saprotami, jo latviešu valodas rakstība lielā mērā
pamatojas uz izrunu. Tā viņš nopietni ievēro platā un šaurā e izrunu
latviešu un svešos vārdos.
Morfoloģijas laukā profesors J. Endzelīns nopietnu uzmanību
pievērsis
vārdu atvasināšanai. Viņš noskaidrojis piedēkļu dabu un lietošanas
iespējas un aizrādījis uz pareizu divdabju lietošanu. Sevišķu uzmanību J.
Endzelīns veltījis prepozīciju dabas un lietošanas noskaidrošanai. Šim
jautājumam viņš veltījis jau savu maģistra darbu ,,Latviešu prepozīcijas.
Sintakses jautājumiem J. Endzelīns nodevies mazāk. Tomēr arī
sintaksē
viņš noskaidrojis vienu otru svarīgu jautājumu, dažā labā lietā
novērsdamies no valodnieka K. Mīlenbaha uzskatiem.
Profesors J. Endzelīns ir nostiprinājis arī svešvārdu rakstību
latviešu
valodā. Viņš ir centies svešvārdus latviešu valodā rakstīt tā, kā tos izrunā
attiecīgā valodā. Tomēr dažreiz viņš ir arī atkāpies no svešvārdu
oriģinālizrunas, pielāgojoties latviešu valodas īpatnībām. Svešvārdu
rakstību J. Endzelīns stabilizējis E. Ozoliņa sastādītajā un J. Endzelīna
rediģētajā ,,Svešvārdu vārdnīcā (1926), kas iznākusi jau vairākkārt.
J. Endzelīnam piešķirami galvenie nopelni, ka latviešiem tagad ir
zinātniska un praktiska pareizrakstība.
Pats profesors ir teicis, ka latviešu valoda esot izpētīta uz kādiem
30 - 40
gadiem. Liekas, ka J. Endzelīns ir par zemu vērtējis savu nozīmi latviešu
valodas pētīšanas laukā. Viņš ir atdevis latviešiem viņu valodu, atdevis
tīru, skaidru, noteiktu un pareizu. Ar to profesors J. Endzelīns ir ieguvis
augstāko balvu - nemirstību.
J. Endzelīns pulcinājis ap sevi jaunos valodniekus, kuri mīlējuši
un
cienījuši savu profesoru. Viņa vārdu studenti izrunājuši ar lielu cieņu,
bet izdotās grāmatas skolotāji lieto skolās vēl šodien.
Vadīdams Latvijas Universitātes Latviešu valodas katedru, J.
Endzelīns
ir sagatavojis jaunus zinātniekus - sava darba turpinātājus.
Kristofors Fīrekers (ap 1615 - 1684 vai 1685) - vācu izcelsmes
latviešu dzejnieks, valodnieks
K. Fīrekers ir dzimis Neretas mācītāja ģimenē. No 1632. gada
studējis
teoloģiju Tērbatas universitātē.
Viņš ir strādājis par mājskolotāju Pienavas muižā, vēlāk
Džūkstē. K.
Fīrekers ir apprecējis turīgu latvieti un dzīvojis Dobeles apkārtnē, bet
mūža beigās Tukumā vai Slokā.
K. Fīrekers ir dibinājis latviešu sillabatoniskās dzejas
tradīcijas, sacerējis
garīgās dziesmas, tulkojis emocionāli spēcīgo un tēlaino reformācijas
laika garīgo dzeju. Viņš ir mēģinājis panākt, lai latviešu baznīcas
dziesmas mākslinieciskās izteiksmes ziņā kļūtu līdzvērtīgas Rīgas vācu
dziesmu grāmatai.
K. Fīrekers ir mācījis latviešu valodu Dobeles mācītājam H.
Ādolfijam,
kas , izmantojot K. Fīrekera atstātos materiālus, izdevis latviešu
gramatiku ,,Erster Versuch einer kurzverfasseten Anleitung zur lettischen
Sprache (,,Pirmais mēģinājums sniegt īsu ievadu latviešu valodā, 1685).
K. Fīrekera materiālus izmantojis arī G. Dreselis savā darbā ,,Ganz
kurze Anleitung zur lettischen Sprache (,,Pavisam īss ievads latviešu
valodā, 1685).
K. Fīrekera izstrādātā ortogrāfija bija labāka un modernāka par
vēlāk
lietoto.
Nepublicēta palikusi K. Fīrekera latviešu - vācu vārdnīca, tās materiālus
savos darbos iestrādāja 18.gs. vārdnīcu sastādītāji (divi K. Fīrekera
vārdnīcas noraksti atrodas Fundamentālajā bibliotēkā). K. Fīrekers bija
labi apguvis grieķu un senebreju valodas, tādēļ arī tulkojis daļas no
Bībeles, kuras vēlāk izmantojis E. Gliks.
Ilmārs Freidenfelds (1929) - pedagogs, Ped. ZA akadēmiķis
Dzimis Rīgā. I. Freidenfelds 1950.gadā beidzis Latvijas
Universitāti.
No 1960.gada līdz 1962.gadam I. Freidenfelds ir Latvijas Pedagoģijas
Zinātniski pētnieciskā institūta vadītājs, no 1968.gada - tā direktors. I.
Freidenfelds bijis arī Liepājas pedagoģiskā institūta rektors (1962 -
1965).
I. Freidenfelda veikums latviešu valodniecībā: publicējis darbus par
latviešu valodas problēmām , skolēnu rakstu valodas attīstību -
,,Īpašības vārdu noteiktās un nenoteiktās galotnes (1958), ,,Relatīvais
pakārtojums saliktos teikumos (1958), ,,Divdabja teiciens (1959),
,,Pusprievārdi latviešu valodā (1966), ,,Par prievārdu un partikulu
homonīmiju (1967), ,,Valodas kļūdas runā un rakstos (1958), ,,Par
divdabju lietošanu (1965), ,,Jaunākā skolas vecuma bērnu rakstu valodas
leksikas sastāva un vārdlietojuma biežuma pārmaiņas (1972), ,,Par
stāvokli latviskajā pedagoģijas un psiholoģijas terminoloģijā (1970),
,,Gramatikā jāsaglabā nepieciešamie internacionālie termini (1951), ,,Par
uzvārda un vārda rakstību (1960), ,,Prievārdu lietošanas biežums latviešu
laikrakstos (1967), ,,Vārdšķiru biežumu korelācija tekstos (1970), ,,Par
lingvostatistiku latviešu literārās valodas vēsturē (1970);
? vadījis latviešu valodas mācību programmu, mācību grāmatu un
metodisko palīglīdzekļu izveidi - ,,Latviešu valoda 9. - 11. klasei
(1963), ,,Latviešu valoda 7. - 9.klasei (1974), ,,Metodiski norādījumi
darbam ar mācību grāmatu ,,Latviešu valoda 7. - 9.klasei (1974),
,,Vienkārša teikuma jautājumi. (Metodisks palīglīdzeklis skolotāju
kvalifikācijas celšanas kursu klausītājiem) (1967), ,,Latviešu literārās
valodas praktikums 9. - 11.klasei (1968), ,,Latviešu valodas mācība.
Palīglīdzeklis vidusskolu skolotājiem (1962).
Alfrēds Gāters (1921 - 1986) - valodnieks un literatūrzinātnieks
Dzimis Kalncempju pagasta Svīpuļos lauksaimnieka ģimenē. A. Gāters
beidzis Madonas ģimnāziju un 1942.gadā sācis ģermāņu filoloģijas
studijas Latvijas Universitātē. Taču 1943.gadā A. Gāters tiek iesaukts
Latvijas leģionā.
No 1945.gada A. Gāters Vācijā studē ģermāņu filoloģiju,
klasiskās
valodas un indoeiropiešu salīdzināmo valodniecību Hamburgas
universitātē, kur 1949.gadā iegūst filoloģijas doktora grādu
salīdzināmajā valodniecībā.
Vēlāk A. Gāters studē Hamburgas universitātē arī medicīnu
(1957--
1963) un strādājis par iekšķīgo slimību speciālistu.
A. Gātera veikums valodniecības attīstībā:
? rakstījis par salīdzināmās un baltu valodniecības jautājumiem,
latviešu valodu un literatūru vācu , itāļu un beļģu speciālajos
žurnālos;
? pārzinājis baltu valodniecības nodaļu Beļģijā iznākošajā
starptautiskajā bibliogrāfiju žurnālā ,,Onoma;
? vairākiem Brokhausa enciklopēdijas jaunizdevumiem rakstījis par
latviešu valodu un literatūru, tāpat leksikoniem ,,Die Weltliteratur
(,,Pasaules literatūra, Vīnē), ,,Kindlers Literaturlexikon (,,Kindlera
literarūras leksikons, Cīrihē) u. c.;
? publicējis grāmatu ,,Die lettische Sprache und ihre Dialekte (,,Latviešu
valoda un tās dialekti, 1977) ;
? manuskriptā palika A. Gātera darbs par latviešu tautasdziesmu
sintaksi (vācu valodā), latviešu noveļu izlase vācu valodā un latviešu
literatūras vēstures apcerējumi.
Rūdolfs Grabis (dzim. 1906) valodnieks
Dzimis Kūduma pagastā. Beidzis Latvijas Universitāti (1934). R.
Grabis
bijis Latvijas Universitātes docētājs (1945 - 1947), Latvijas ZA Valodas
un literatūras institūta zinātniskais līdzstrādnieks (1946 - 1952), Latviešu
valodas sektora vadītājs (1953 - 1970) un direktora vietnieks zinātniskajā
darbā (1970 - 1973).
R. Grabja veikums latviešu valodniecības attīstībā:
? sarakstījis darbus latviešu gramatikā, leksikā, dialektoloģijā,
valodniecības vēsturē un terminoloģijā - ,,Pārskats par 17.gs. latviešu
valodas gramatikām (1955), ,,Par terminoloģijas attīstību un
izstrādāšanu latviešu valodā (1952), ,,Skaidri termini - skaidra doma
(1970);
? publicējis rakstus par valodas kultūras jautājumiem - ,,Valodas
attīstība Padomju Latvijas 25 gados (1965),,,Valodas sabiedriskās
funkcijas un to attīstība (1969), ,,Dzimtās valodas likteņi (1969),
,,Raiņa ieguldījums latviešu literārās valodas atīstībā (1965), ,,Dažas
piezīmes par citvalodu cilmes vārdu izrunu un tās saskaņošanu ar
rakstību (1956);
? vadījis ,,Mūsdienu latviešu literārās valodas gramatikas (1 - 2, 1959 -
1962) sagatavošanas darbu, bijis tās zinātniskais redaktors un
līdzautors;
? bijis ,,Valodniecības terminu vārdnīcas (1963) līdzautors;
? veicis lielu darbu latviešu valodniecības speciālistu sagatavošanā;
? ir mācību grāmatu līdzautors - ,,Latviešu valodas gramatika V -VII
klasēm (1952), ,,Latviešu valodas mācība V - VII kl. (1958),
,,Latviešu valodas mācība 5. - 8. kl. (1963).
Kārlis Hūgenbergers (1784 - 1860) - vācu tautības latviešu
dzejnieks un tulkotājs
Dzimis Kuldīgā mācītāja ģimenē. K. Hūgenbergers sākptnēji ir
izglītojies mājās, vēlāk studējis teoloģiju Jēnas, Vircburgas, pēc tam
Heidelbergas un Strasburgas universitātē. Viņš ir personīgi ticies ar J. V.
Gēti un F. Šilleru.
1804. gadā K. Hūgenbergersir atgriezies Kurzemē, kur strādājis par
mājskolotāju. Bijis luterāņu mācītājs Ārlavā un Rojā (1814 - 1851) un
Piltenes prāvests (1833 - 1835), kur arī sekmējis mājmācības attīstību.
No 1851. gada dzīvojis Jelgavā.
K. Hūgenbergers darbojies Latviešu literārajā biedrībā no 1824.
gada un
bijis arī tās priekšsēdētājs (1851 - 1854). Biedrības rakstu krājumā viņš ir
publicējis rakstus par valodniecību un metriku. K. Hūgenbergers ir
tulkojis un lokalizējis J. V. Gētes dabas dzejoļus, F. Šillera balādes,
Ēzopa un Lafontēna fabulas, brāļu Grimmu pasakas. K. Hūgenbergera
dzejas tehnika ir izkopta, valoda laba, bagāta izteiksmes līdzekļiem.
Mūža nogalē viņš aktīvi iesaistījies latviešu literārās valodas izkopšanā,
labojis un recenzējis piesūtītos manuskriptus.
Baiba Kangere (dzim. 1942) - valodniece un dramaturģe
Dzimusi Valkā skolotāja ģimenē. 1944.gadā B. Kangere pārvesta uz
Vāciju, bet 1949.gadā - uz Austrāliju.
B. Kangere beigusi Melnburnas universitāti, iegūstot bakalaura grādu
humanitārajās zinātnēs.
Strādā par franču valodas skolotāju Viktorijas ģimnāzijā
Austrālijā,
papildinājusi savas zināšanas Stokholmas universitātē un Moneša
universitātē Melburnā. B. Kangere ieguvusi doktora grādu par
disertāciju ,,Morfēmu struktūra latviešu vārdu veidošanā (1979).
Kopš 1979,gada B. Kangere dzīvo Stokholmā, bet kopš 1981.gada ir
Stokholmas universitātes Baltijas studiju centra zinātniskā
līdzstrādniece.
B. Kangeres veikums valodniecības attīstībā:
1) publicējusi zinātniskos rakstus par latviešu valodas morfoloģiju
izdevumā ,,Journal of Baltic Studies, ,,Lingua Posnaniensis u. c.;
2) izdota monogrāfija ,,A derivational Dictionary of Latvian (,,Latviešu
valodas atvasinājumu vārdnīca 1985).
Jūlijs Kārkliņš (1927 - 1982) - valodnieks, filoloģijas zinātņu
kandidāts
Dzimis Rīgā. Beidzis Latvijas Universitāti 1949.gadā. J. Kārkliņš
no
1952.gada bijis Latvijas Universitātes docētājs, no 1977.gada Bibliotēku
zinātnes un bibliogrāfijas katedras vadītājs.
J. Kārkliņš ir mūsdienu latviešu valoda sintakses teorijas pamatu
izstrādātājs un attīstītājs.
J. Kārkliņa veikums latviešu valodniecībā:
publicējis valodnieciskus rakstus - ,,Valodas un runas attieksmju
problēma (1970), ,,Dziļāku sintakses traktējumu vidusskolā! (1952),
,,Infinitīva loma gramatiskā centra veidošanā divkopu teikumos ar verbālu
izteicēju (1964), ,,Dažas vienkārša teikuma sintakses problēmas (1965),
,,Vienkāršā un saliktā teikuma robežu problēma (1966), ,,Datīva
semantisko un strukturālo funkciju problemātika vienkāršā teikumā
(1968), ,,Teikuma struktūras raksturošanas aspekti (1970), ,,Kur valodas
bagātību pūra atslēga? (1969), ,,Par termina ,,darbības vārds
lietošanu
(1955), ,,Noteitību sintakses terminoloģijā! (1951), ,,Vēlreiz par dažiem
interpunkcijas jautājumiem (1958);
mācību grāmatu līdzautors - ,,Latviešu valoda 9. - 11. klasei
(1963), ,, Praktikums mūsdienu latviešu literārās valodas sintaksē, 1.d.
(1968), ,, Latviešu valodas mācība. Palīglīdzeklis vidusskolu skolotājiem
(1962).
Konstantīns Karulis (1915-1997) - žurnālists, valodnieks,
filoloģijas zinātņu kandidāts
Dzimis Rīgā ielu dzelzceļa kalpotāja ģimenē. Mācījies Rīgas
36.pamatskolā, Rīgas 1.pilsētas ģimnāzijā un 4.ģimnāzijā. Studējis
Latvijas Universitātē Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātē
Tiesību zinību nodaļā (1932 - 1942).30.gados K. Karulis darbojies
žurnālistikā, publicējies laikrakstā ,,Jaunākās Ziņas, bijis laikraksta
,,Brīvā Zeme līdzstrādnieks (1934 -1940). II pasaules kara gados
strādājis par skolotāju. 1944.gadā K. Karulis tiek mobilizēts Latvijas
leģionā. No 1945. līdz 1947.gadam viņš atrodas izsūtījumā Tālajos
Austrumos. Pēc atgriešanās Rīgā K. Karulis beidz Latvijas Universitātes
Juridisko fakultāti un strādā par juriskonsulu Zinātņu Akadēmijā (1947
-1950). Valodniecībai K. Karulis pievērsies tikai 50.gadu beigās. Kādu
laiku viņš strādā Zinātņu Akadēmijas Valodas un literatūras institūtā
(1957 - 1964), bet pēc tam Zinātņu Akadēmijas Fundamentālajā
bibliotēkā (1964 - 1975).
K. Karuļa veikums valodniecības attīstībā:
? piedalījies ,,Latviešu literārās valodas vārdnīcas izstrādāšanā;
? sarakstījis grāmatas - ,,Senie un mūsdienu raksti (1956), ,,Raksts un
rakstīšanas līdzekļi gadu tūkstošos (1962), ,,Latviešu grāmata gadsimtu
gaitā (1967), ,,Latviešu padomju prese (1967), ,,Jānis Reiters un viņa
tulkojums (1986);
? darbojies arī par sastādītāju, komentētāju un bibliogrāfu ( G. F.
Stendera ,,Augstas gudrības grāmata, 1988 u. c.);
? publicējis rakstus par valodniecības jautājumiem ne tikai Latvijā, bet
arī Stokholmā, Bukarestē, Maskavā, Ļeņingradā, Viļņā, Tallinā;
? uzrakstījis arī grāmatu par stenogrāfijas jautājumiem ,,Īsais un garais
raksts (1959);
? piedalījies kolektīvos darbos ,,Stenogrāfija (1 - 2, 1953 - 1955),
,,Stenogrāfijas vārdnīca (1961).
K. Karuļa darbība ir vispusīga, izvērsta dažādās kultūras jomās, tai
ir galvenokārt izglītojošs un popularizējošs raksturs.
Atis Kronvalds (1837 - 1875) - pedagogs, sabiedrisks
darbinieks, publicists, valodnieks
Dzimis Krotes pagasta Lejasmiķos drēbnieka, vēlāk pusmuižas
rentnieka un modernieka ģimenē. Mācījies pie Krotes ķestera, tad
Mazlāņu pagastskolā. Ar draudzes mācītāja un baltvācu literāta H. Ē.
Katerfelda palīdzību A. Kronvalds mācās Durbē Špringera privātskolā
un vēlāk Liepājas augstākajā apriņķa skolā (1854 - 1857), kuru nebeidza
līdzekļu trūkuma dēļ. 1858. gadā A. Kronvalds nokārtoja
pārbaudījumus, iegūstot privātskolotāja tiesības, un sāka strādāt par
mājskolotāju vācu ārsta Fefera ģimenē Darbēnu muižā Kauņas guberņā.
Iepazīšanās ar lietuviešu valodu radīja pamatu vēlākajai A. Kronvalda
valodnieciskajai darbībai un interesei par latviešu un lietuviešu tautu
vēsturi.
Atgriezies Kurzemē, viņš padziļināja savas zināšanas latviešu
valodā,
pedagoģijā, pulcēja ap sevi apkārtnes skolotājus, rosinot tos darboties
latviešu tautas izglītības laukā; sarakstīja vācu valodas mācību grāmatu
,,Mazā vācieša pirmais solis (1863), ievadā norādot uz vācu valodas lielo
nozīmi izglītībā, un uzsvēra, ka grāmata domāta latviešiem, kas labi
apguvuši savu mātes valodu.
Savos rakstos A. Kronvalds aizstāvēja latviešu valodas tiesības,
jaunu
pedagoģisku pārkārtojumu ieviešanu audzināšanā, vērsās pret
pārvācošanas tendencēm. Par nacionālās kultūras pamatu A. Kronvalds
izvirzīja valodu un latviešu skolas, to attīstīšanu un veicināšanu uzskatīja
par galveno uzdevumu.
A. Kronvalds turpināja jaunlatviešu sākto valodas tīrīšanas un
bagātināšanas darbu, cīnījās pret ģermānismiem un darināja jaunus
vārdus (to vidū daudzus, kas attiecas uz literatūras zinātni: dzeja,
dzejolis, luga, tēlot u. c.). Viņš mudina runāt un rakstīt latviski, pauž
uzskatu, ka katram jāapgūst tēvu valoda kā visu citu mācību priekšmetu
pamats.
Alise Laua (dzim. 1914 19 ) - valodniece, filoloģijas zinātņu
kandidāte
Dzimusi Rīgā. 1934.gadā beigusi Rīgas skolotāju institūtu.
A. Laua ir bijusi Latvijas Universitātes docētāja (1954 - 1981), Latviešu
valodas katedras vadītāja (1964 - 1976).
A. Lauas veikums latviešu valodniecībā:
? izstrādājusi teorētiskus pamatus latviešu valodas fonētikai,
frazeoloģijai, leksikoloģijai - ,,Mūsdienu latviešu literārās valodas
fonētikas jautājumi (1961), ,,Latviešu literārās valodas fonētika (1969,
1980), ,,Latviešu leksikoloģija (1969, 1981);
? rakstījusi arī par pareizrakstības un pareizrunas jautājumiem - ,,Par
skolēnu izrunas kļūdām un to novēršanu (1953), ,,Par dažādām
svārstībām šaurā un platā e, ē lietošanā (1967), ,,Par dažiem
nevēlamiem apvidvārdiem (1966), ,,Par zudušām verbu nozīmēm
(1968), ,,Par dažu precizējumu nepieciešamību latviešu valodas
ortogrāfijas sistēmā (1956);
? ir skolu mācību grāmatu līdzautore - ,,Latviešu valoda 9. - 11.klasei
(1963), ,,Latviešu valodas mācība. Palīglīdzeklis vidusskolu
skolotājiem. (1962), ,,Leksikoloģija 9.klasei (1972), ,,Latviešu valodas
grafētika un ortogrāfijas principi (1968), ,,Verbu un frazeoloģismu
saistāmība (1975).
Jāzeps Lelis (1927 - 1989) - valodnieks, rakstnieks, filoloģijas
zinātņu doktors
Dzimis Kārsavas pagasta Pūrmaļos zemnieku ģimenē. Mācījies
Kārsavas
ģimnāzijā.
1944.gadā J. Lelis iesaukts vācu armijas gaisa izpalīgos. 1945.gadā
viņš
atrodas amerikāņu gūstā.
J. Lelis ģimnāziju beidz Vācijā kā eksterns. Ohaio universitātē
ASV J.
Lelis iegūst maģistra grādu klasiskajās valodās 1956.gadā un doktora
grādu lingvistikā Hārvarda universitātē.
Strādājis par profesoru Hovarda universitātē, lasījis lekcijas
Rietummičiganas universitātē latviešu kursa vasaras programmā.
Pēc aiziešanas pensijā J. Lelis dzīvo Kalamazū, Mičiganas štatā.
J. Leļa veikums latviešu valodniecības attīstībā:
? savu doktora disertāciju ,,Latgaļu dialekta vieta baltu dialektu vidū
J. Lelis velta Latgales izlokšņu vēsturei un fonoloģijai.;
? publicējis daudzus vērtīgus rakstus par latgaliešu rakstu valodu,
Latgales izlokšņu fonētiku, fonoloģiju un morfoloģiju;
? J. Lelis trimdā sarakstījis un izdevis vairākas latviešu valodas mācību
grāmatas - ,,Latviešu valodas mācība pamatskolām (1983), ,,Latviešu
valodas mācība iesācējiem (1984), ,,Atslēdziņa (1988).
Milda Lepika (1890 - 1976) - valodniece, filoloģijas zinātņu
kandidāte
Dzimusi Rīgā. Mācījusies Petrogradas Augstākajos sieviešu
pedagoģijas
kursos. M. Lepika ir beigusi Latvujas Universitāti 1926.gadā.
M. Lepika bijusi Latvijas ZA Valodas un literatūras institūta
zinātniskā
līdzstrādniece (1945 - 1958).
M. Lepikas veikums latviešu valodniecības attīstībā:
? publicējusi pētījumus par darbības vārdu, vietniekvārdu, saliktu
teikumu, arī valodas vēstures jautājumiem - ,,Par ģenitīva vai
akuzatīva objektu pie noliegta pārejoša verba latviešu literārajā valodā
(1953), ,,Par konstrukciu ap noliegtu pārejošu verbu latviešu literārās
valodas sākumos (1959), ,,Pārdomas par paralēlām verbu tagadnes
formām latviešu literārajā valodā (1965), ,,Par partikulu ,,vien un tās
vietu teikumā (1965), ,,Par dažiem valodas jautājumiem R. Blaumaņa
Kopoto rakstu izdevumos (1958), ,,Mūsdienu latviešu literārās valodas
un izlokšņu saskare tulkotos daiļdarbos (1967);
? ir ,,Mūsdienu latviešu literārās valodas gramatikas (1 - 2, 1959 - 1962)
līdzautore.
Elmārs Liepa (1927-1974) valodnieks
Studējis Latvijas Valsts pedagoģiskajā institūtā. Strādājis par
docētāju
Liepājas Skolotāju institūtā, Cēsu Skolotāju institūtā, Rīgas
Pedagoģiskajā institūtā un Latvijas Valsts universitātē. Viņš docējis
daudzas lingvistikas disciplīnas, arī lietuviešu valodu, kas pašam pilnīgāk
jāapgūst darba gaitā. Tomēr galveno uzmanību viņš visu laiku pievērsa
fonētikai un valodas kultūrai ir publikācijas par pareizrunas
jautājumiem, par vienotas runas režīma ieviešanu skolās, par rakstu
kultūru.
Par pētījumu Par dažiem mūsdienu latviešu literārās valodas
fobēmu
izrunas jautājumiem E.Liepam 1958. gadā piešķīra filoloģijas zinātņu
kandidāta grādu. Lielākais viņa darbs ir monogrāfija Vokālisma un
zilbju kvantitāte latviešu literārajā valodā tika publicēta tikai pēc
autora nāves 1979. gadā.
Jānis Loja (1896 - 1969) - valodnieks, filoloģijas zinātņu
kandidāts
Dzimis Jūrmalā. Beidzis Ļeņingradas universitāti 1925.gadā.
J. Loja bijis Latviešu valodas un kultūras nodaļas vadītājs A. Hercena
Ļeņingradas Valsts Pedagoģiskajā institūtā (1926 - 1931), Maskavas
universitātes katedras vadītājs (1932 - 1934), Vārdnīcu institūta
direktora vietnieks (1932 - 1937), Maskavas apgabala Pedagoģijas
institūta katedras vadītājs (1934 - 1941), Latvijas Universitātes katedras
vadītājs (1941).
II pasaules kara laikā J. Loja strādājis par docētāju Gorkijas un
Maskavas augstskolās, bet no 1944. līdz 1949.gadam J. Loja atkal ir
Latvijas Universitātes katedras vadītājs. Vēlāk J. Loja strādā Latvijas
Valsts Pedagoģiskajā institūtā (1950 - 1955) un V. Lāča Liepājas Valsts
Pedagoģiskajā institūtā (1955 - 1957), ir profesors.
J. Lojas veikums valodniecībā:
? ,,Latviski - krieviska vārdnīca (1938, 1948), ,,Krieviski - latviska
vārdnīca (1940, 1951);
? sarakstījis grāmatas - ,,Valodniecības pamatjautājumi (1958, 1968),
,,Valodniecības vēsture (1961), ,,Valodniecisko mācību vēsture (1968);
? publicējis rakstus par valodniecības jautājumiem - ,,Jaunu latviešu
valodas gramatiku vidusskolām! (1950), ,,Zinātniskajai terminoloģijai
jābūt vienotai (1954), ,,Personvārdi (1970), ,,Transkripcija un
transliterācija (1960).
Georgs Mancelis (1593 - 1654) - vācu tautības latviešu literāts
un valodnieks
17. gadsimta latviešu valodas izpētē un rakstības pilnveidē
ievērojama
loma ir vācu mācītāja G. Manceļa darbībai. G. Mancelis dzimis mācītāja
ģimenē. Mācījies Jelgavas latīņu skolā, vēlāk Domskolā Rīgā. No 1611.
līdz 1615. gadam viņš studējis teoloģiju Frankfurtē pie Oderas, Ščecinā
un Rostokā.
No 1616. gada G. Mancelis ir mācītājs Vallē latviešu draudzē, tad
Sēlpilī. No 1625. gada G. Mancelis ir Sv. Johana baznīcas vācu draudzes
virsmācītājs Tērbatā, prāvests, virskonsistorijas piesēdētājs un pilsētas
skolu uzraugs. Vēlāk G. Mancelis tika iecelts par profesoru Tērbatas
akadēmiskajā ģimnāzijā un 1632. gadā - jaundibinātajā Tērbatas
universitātē. Kurzemes hercoga aicināts, 1638. gadā G. Mancelis
atgriezies Jelgavā, kļūdams par Frīdriha (vēlāk Jēkaba) galma mācītāju.
Izmantodams tā laika vācu valodas ortogrāfijas paņēmienus, G.
Mancelis uzlabo latviešu rakstu valodu, liek pamatus gotiskajam
rakstam (vecajai ortogrāfijai).
Viņš ir arī pirmās zināmās iespiestās latviešu valodas
vārdnīcas ,,Lettus
(,,Latvietis 1638) autors. Tā ir vācu - latviešu vārdnīca , kuras pirmajā
daļā doti tulkojumi apmēram 6000 vārdiem, otrajā daļā sniegts vācu
valodas frāžu un teikumu tulkojums latviski. Teikumi aptver 51 tematu,
piemēram, par Dievu, cilvēku, zemnieka darbu, dažādiem amatiem.
Atsevišķā vārdnīcas daļā ievietota latviešu frazeoloģija un 10 sarunu
paraugi, kas palīdz cittautietim iejusties latviešu mentalitātē, jo ir bagāti
ar tautas parunām un savam laikam raksturīgu kultūrvēsturisku
materiālu. Šī vārdnīca ietekmē turpmāko leksikogrāfijas attīstību.
G. Mancelis ir reformējis rakstību, ieviesis t. s. ortogrāfijas
pamatprincipus.
Kārlis Mīlenbahs (1853 - 1916) valodnieks
Dzimis Kandavas pagasta Šķūtēs mežsarga ģimenē. Mācījies
Kandavas
pagastskolā, Tukuma apriņķa skolā, vēlāk Jelgavas ģimnāzijā (1871 -
1875). K. Mīlenbahs Tērbatas universitātē studējis klasisko filoloģiju
(1876 - 1880).
No 1881. gada līdz 1889. gadam K. Mīlenbahs ir Talsu privātās
apriņķa
skolas priekšnieks, bet no 1889. līdz 1895. gadam - vācu valodas
virsskolotājs Jelgavas ģimnāzijā, vēlāk Rīgas Aleksandra ģimnāzijā.
1915.gada vasarā K. Mīlenbahs kopā ar Aleksandra ģimnāziju
evakuējas
uz Tērbatu, bet pēc tam dodas uz Veravu, kur arī mirst.
K. Mīlenbahs ir pētījis latviešu valodas sintakses, leksikas,
ortogrāfijas
jautājumus, pirmais Latvijā pievērsies vispārīgās valodniecības
problēmām (,,Par valodas dabu un sākumu, 1891).
No 1904.gada K. Mīlenbahs ir Rīgas Latviešu biedrības Zinību
komisijas
Valodniecības nodaļas vadītājs.
Viņš ir uzrakstījis ap 100 dažādu apcerējumu par valodu.
Izcilākais
valodnieka darbs ir ,,Latviešu valodas vārdnīca, kuru K. Mīlenbahs
izstrādā līdz vārdam ,,patumšs ( zinātnieka nāve pārtrauca nozīmīgo
darbu). Vārdnīcu papildina, rediģē un pabeidz J. Endzelīns, un tā iznāk
no 1923. līdz 1932. gadam. Kopā ar J. Endzelīnu ir uzrakstīta ,,Latviešu
valodas gramatika (1907), no kuras vēlāk izveido ,,Latviešu valodas
mācību skolām.
Abu valodnieku kopdarbs ir arī mūsdienu latviešu valodas ortogrāfija.
Par J. Endzelīnu, savu tuvāko darba biedru, K. Mīlenbahs izteicās:
,,Latviešu valodnieku starpā minams pirmā kārtā Endzelīns.
Daina Nītiņa (dzim. 1942) - valodniece, filoloģijas zinātņu
doktore
Dzimusi Madonā. 1966.gadā D. Nītiņa beigusi Latvijas Universitāti.
Strādājusi par zinātnisko līdzstrādnieci Latvijas ZA Valodas un
literatūras institūtā (1969 - 1977), bijusi Daugavpils Pedagoģiskā
institūta docētāja (1977 - 1983), kopš 1983.gada D. Nītiņa ir Latvijas
Universitātes Pedagoģijas fakultātes katedras vadītāja.
D. Nītiņas veikums valodniecībā:
? sarakstījusi darbus par vispārīgās valodniecības, latviešu valodas
gramatikas un valodas kultūras jautājumiem - ,,Vispārīgās
valodniecības jautājumi akadēmiķa Jāņa Endzelīna darbos (1972),
,,Prievārda kategorijas funkcionālais raksturs (1971), ,,Dažu prievārdu
nozīmju mikrosistēmas latviešu rakstu valodā (1972), ,,Aprepozicionāla
izteiksme latviešu valodā (1973), ,,Lai vārds būtu nepieciešams
(1972), ,,Prievārdu lietojuma pārmaiņas latviešu rakstu un literārās
valodas attīstības gaitā (1975);
? nozīmīgākais D. Nītiņas darbs ir ,,Prievārdu sistēma latviešu rakstu
valodā (1978).
Arturs Ozols (1912 - 1964) - valodnieks, folklorists, filoloģijas
zinātņu doktors
Dzimis Rīgā strādnieka ģimenē. 1931.gadā beidzis Rīgas skolotāju
institūtu. A. Ozols ar pārtraukumiem studējis Latvijas Universitātes
Filoloģijas un filozofijas fakultātes Baltu filoloģijas nodaļā (1933 - 1945).
Viņš ir strādājis par skolotāju dažādās skolās, par arhivāru Latvijas
Valsts arhīvā (1939 - 1940), korektoru laikrakstā ,,Jaunais Komunārs
(1940 - 1941) un izdevniecībā ,,Latvju grāmata (1944). A. Ozols bijis
Rīgas skolotāju institūta un Latvijas Pedagoģiskā institūta docētājs. No
1958. gada līdz 1963. gadam A. Ozols bijis Latvijas Universitātes
zinātniskais prorektors.
A. Ozola veikums valodniecības attīstībā:
? publicējis rakstus ,,Par dažiem vārdkopu sintakses jautājumiem latviešu
klasiskajās tautasdziesmās (1956), ,,Adverbizācijas problēma un
verbālās vārdkopas ar atkarīgiem adverbiem (1958), ,,Raksturīgākās
latviešu tautasdziesmu nominālās vārdkopas, ,,Latviešu tautasdziesmu
frazeoloģijas pamatjautājumi, ,,Konvarianti latviešu klasiskajās
tautasdziesmās (1959) u. c.;
? raksti par folkloristiku, kas apkopoti krājumā ,,Raksti folkloristikā
(1968);
? publicējis rakstus par latviešu literārās valodas vēstures, mūsdienu
literārās valodas normas, gramatiskās struktūras jautājumiem: ,,K.
Barons latviešu literārās valodas vēsturē (1962), ,,Literārās valodas
attīstība (1963), ,,Latviešu rakstu valodas un literārās valodas vēstures
pētīšanas metodes un sistēma (1964), ,,Internacionālismu liktenis
latviešu tautības valodā (1964);
? publicējis grāmatu ,,Ābece pieaugušajiem un rakstus par latviešu
valodas mācīšanas metodiku;
? raksti par valodniecības jautājumiem apkopoti krājumā ,,Raksti
valodniecībā; sarakstījis monogrāfijas ,,Latviešu tautasdziesmu
valoda (1961) un ,,Veclatviešu rakstu valoda (1965).
Johans Georgs Rēhehūzens (? - pirms 1650) - vācu tautības
latviešu valodnieks
Rēhehūzens ir ieceļojis Kurzemē. Ap 1628 gadu Rēhehūzens ir
iesvētīts
par luterāņu mācītāju Vidzemē, Aizkraukles draudzē. Vēlāk izpildījis arī
Kokneses konsistorijas piesēdētāja amatu.
Rēhehūzens vērsies pret mācītāju sliktajām latviešu valodas
zināšanām,
kas neļāva pietiekami labi veikt ticības mācības izskaidrošanas darbu.
Viņš ir sagatavojis katehisma izdevumu latviešu valodā (par tā
iespiešanu ziņu nav).
Par pirmo latviešu valodas gramatiku uzskata Rēhehūzena ap 1630.
gadu sarakstīto un kādu laiku rokrakstos lietoto grāmatu ,,Manductio ad
linguam lettonicam facilis et certa.. (,,Viegls un drošs vadonis latviešu
valodā.. ,1644). Šī grāmata par autora līdzekļiem iespiesta Rīgā, tās
teksts ir latīņu valodā, priekšvārds un vingrinājumu norādes ir vācu
valodā. Grāmatā ietverta vārdu locīšana un praktiskas sarunas.
Grāmatas iespiešanas laikā jau bija iznākuši G. Manceļa darbi, tāpēc
Rēhehūzena gramatika, kas bija par tiem nepilnīgāka un kļūdaināka, jau
bija novecojusi. Tam ir vairāk vēsturiska nekā zinātniska nozīme.
Kurzemes superintendents P.Einhorns bija publicējis Rēhehūzena
gramatikas kritiku (saglabājies tikai fragments). Vienīgais zināmais
gramatikas eksemplārs atrodas Upsalas universitātes bibliotēkā
Zviedrijā. Rēhehūzena gramatikas jauniespiedumu pēc norakstiem
sagatavojis iespiešanai un vērtējis A. Bīlenšteins Latviešu literārās
biedrības rakstu krājumā ,,Magazin, nr.20, 1901. gadā.
Jānis Rozenbergs (dzim. 1927) - folklorists, filoloģijas zinātņu
kandidāts
Dzimis Jēru pagasta Vecumos zemnieku ģimenē. 1949.gadā J.
Rozenbergs beidzis Rūjienas vidusskolu, 1954. gadā - Latvijas
Universitātes Filoloģijas fakultāti. J. Rozenbergs mācījies arī ZA
Valodas un literatūras institūta aspirantūrā, bet kopš 1958. gada kļūst
par šī institūta zinātnisko līdzstrādnieku.
J. Rozenbergs strādājis daudzās folkloristu zinātniskajās
ekspedīcijās, 15
no tām arī pats vadījis. Tādēļ bublicējis rakstus par ekspedīciju darbu,
dažādiem folkloras un folkloristikas jautājumiem, pētījis tautasdziesmu
cilmes un vecuma problēmas, tautasdziesmu un vēsturiskās īstenības
savstarpējo dialektiku, humoru un satīru tautasdziesmās, izcilu folkloras
teicēju repertuāru, skaidrojis tautasdziesmu etnonīmu semantiku. J.
Rozenbergs piedalījies arī zinātniskā izdevuma ,,Latviešu
tautasdziesmas sagatavošanā (1979 - 1983).
Marta Rudzīte (dzim. 1924 1996) - valodniece, filoloģijas
zinātņu doktore
Dzimusi Braslavas pagastā.
Kopš 1973.gada M. Rudzīte ir Somugru biedrības (Somija) ārzemju
locekle, Amerikas mūsdienu valodas asociācijas (1975) un
Starptautiskās baltu un slāvu sakaru pētīšanas komisijas locekle (1983).
M. Rudzīte beigusi Latvijas Valsts Pedagoģisko institūtu (1948) un
strādājusi Cēsu skolotāju institūtā (1948 - 1949). Kopš 1950.gada M.
Rudzīte strādājusi Latvijas Universitātē.
M. Rudzītes veikums latviešu valodniecībā:
? veidojusi pētījumus latviešu dialektoloģijā, toponīmikā,
etnolingvistikā, latviešu valodas vēsturē, par latviešu valodas un
somugru valodu kontaktiem - ,,Kāpēc labi jāpazīst ik vārds? (1960),
,,Jaunākie mājvārdi Braslavā (1963), ,,Kā cēlies Limbažu
nosaukums? (1967), ,,Somugriskie hidronīmi Latvijas PSR teritorijā
(1968), ,,Latviešu dialektoloģija (1964), ,,Ziemeļvidzemes izloksnes
Braslavā, Vecatē, Bauņos un Vilzēnos (1958), ,,Augšzemnieku dialekts
(1967), ,,Lībiskais dialekts (1968), ,,Par uvara vietu salikumos
tāmnieku izloksnēs (1970), ,,Vērojumi par Dundagas lībiešu runāto
latviešu valodu (1973), ,,Latviešu un lībiešu etnolingvistiskās
attieksmes (1964), ,,Baltistikas attīstības aktuālās problēmas (1975);
? ir arī latviešu valodas mācību grāmatu līdzautore - ,,Latviešu izlokšņu
teksti (1964), ,,Latviešu valodas vēsturiskās gramatikas lekciju
konspekts (1960).
Velta Rūķe - Draviņa (dzim. 1917) - valodniece, folkloriste,
Zviedrijas Karaliskās Humanitāro zinātņu akadēmijas locekle
(1980)
Dzimusi Valmierā dzelzceļa ierēdņa ģimenē. V. Rūķe - Draviņa
beigusi
Rīgas 2.pilsētas ģimnāziju un Latvijas Universitātes Filoloģijas un
filozofijas fakultātes Baltu filoloģijas nodaļu (1939).
V. Rūķe - Draviņa strādājusi Valodas krātuvē un bijusi tās
pārzine no
1940. līdz 1942.gadam. Bijusi J. Endzelīna asistente, kā arī Latvijas
Universitātes lektore fonētikā.
1944.gadā V. Rūķe - Draviņa emigrējusi uz Zviedriju, kur no
1969.gada
ir Stokholmas universitātes profesore, no 1970. līdz 1984.gadam viņa ir
vadījusi Baltu valodu un literatūru katedru šās universitātes Slāvu un
baltu institūtā. Bijusi vieslektore Somijas, Dienvidslāvijas, ASV, Vācijas
un Polijas universitātēs.
V. Rūķe - Draviņai ir vairāk nekā 300 zinātnisko publikāciju
periodikas
izdevumos un rakstu krājumos.
V. Rūķes - Draviņas veikums latviešu valodniecības attīstībā:
? pirmā zinātniskā publikācija ir ,,Latgales izlokšņu grupējums
(,,Filologu biedrības raksti, 1939);
? sastādījusi grāmatas ,,Valodas un rakstības jautājumi (1940),
,,Latviešu valodas pareizrakstības vārdnīca (1942, pārstrādāts un
papildināts izdevums 1944), ,,Vārds īstā vietā (1974, frazeoloģismu
krājums);
? kopā ar K. Draviņu publicējusi Stendes dialektu aprakstu ,,Laute und
Nominalformen der Mundart von Stenden (,,Skaņas un nomenu formas
Stendes dialektā, 1 - 2, 1955 - 1956), ,,Verbalformen und
undeklinierbare Redeteile der Mundart von Stenden (,,Darbības vārdu
formas un nelokāmās vārdu šķiras Stendes dialektā, 1958),
,,Interjektionen und Onomatopöie in der Mundart von Stenden
(,,Izsauksmes vārdi un onomatopoētiskie vārdi Stendes dialektā, 1962);
? sarakstījusi grāmatas ,,Diminutive im Lettischen (,,Deminutīvi latviešu
valodā, 1959; doktora disertācija), ,,Zur Sprachentwicklung bei
Kleinkindern (,,Par mazbērnu valodas attīstību, 1963, 1), ,,Dažas
Raiņa valodas un stila problēmas (1965), ,,Mehrsprachigkeit im
Vorschulalter (,,Vairākvalodība pirmsskolas vecumā, 1967), ,,Sprak i
kontakt (,,Valodu saskare, 1969), ,,Place names in Kauguri county,
Latvia (,,Vietvārdi Kauguru apkārtnē, Latvijā, 1971), ,,The
standardization process in Latvian (,,Standartizācijas process latviešu
valodā, 1977).
Mērija Saule - Sleine (1895 - 1982) - pedagoģe, valodniece,
folkloriste
Dzimusi Rīgā veikala īpašnieka ģimenē. Mācījusies Jesenas -
Lerhas
proģimnāzijā, 1914.gadā beigusi V. Maldoņa ģimnāziju. No 1914.gada
līdz 1915.gadam M. Saule - Sleine ir skolotāja Jēkabpils meiteņu
ģimnāzijā. I pasaules kara laikā M. Saule - Sleine darbojās Baltijas
latviešu bēgļu apgādes komitejā, kur nodibināja skolu sekciju un bija tās
sekretāre. 1917.gadā M. Saule - Sleine piedalījās 1.skolotāju kongresa
organizēšanā.
M. Saule - Sleine ir studējusi Maskavas (vēlāk Smoļenskas)
universitātē
(1918 - 1920). Mācījusies arī Latvijas konservatorijā (1921 - 1931).
No 1923. līdz 1945.gadam M. Saule - Sleine bijusi skolotāja dažādās
Rīgas vidusskolās un docētāja pedagoģiskos kursos. Pēc II pasaules kara
M. Saule - Sleine strādājusi ZA Valodas un literatūras institūtā (1946 -
1963).
M. Saule - Sleines veikums latviešu valodniecības attīstībā:
? piedalījusies ,,Krievu - latviešu vārdnīcas (1- 2, 1955), ,,Mūsdienu
latviešu literārās valodas gramatikas (1, 1959), ,,Latviešu literārās
valodas vārdnīcas (1 - 3, 1972 - 1975), rakstu krājuma ,,Veltījums
akadēmiķim J. Endzelīnam (1972) sagatavošanā;
? periodikā publicējusi rakstus par A. Upīša romāna ,,Zaļā zeme un
,,Plaisa mākoņos valodu - ,,Daži vērojumi par valodu un stilu Andreja
Upīša romānā ,,Plaisa mākoņos (1952), ,,Andreja Upīša valoda
romānā ,,Zaļā zeme (1947), atmiņas par P. Birkertu, Raini - ,,Kā
Rainis interesējies par valodniecības jautājumiem (1958) un citiem
kultūras darbiniekiem;
? publicējusi arī valodnieciskus rakstus - ,,Par substantīvu un adjektīvu
atvasinājumiem ar -iņš, -iņa mūsdienu latviešu literārajā valodā, ,,Par
dažiem adjektīviem, ,,Adjektīvi ar sufiksu -isk- dažos latviešu rakstu
sākumperioda tekstos un XVII, XVIII un XIX gs. valodnieciskajos
darbos, Par topošjām vārdnīcām (1958).
Valentīna Skujiņa (dzim.1937) valodniece, terminoloģe
Filoloģijas zinātņu doktore kopš 1969. gada. Latvijas Zinātņu
akadēmijas Valodas un literatūras institūta līdzstrādniece kopš 1959.
gada. Bijusi ZA terminoloģijas komisijas sekretāre, bet kopš 1977. Gada
ir Terminoloģijas un valodas kultūras grupas vadītāja. Darbi valodas
kultūrā, terminoloģijā. Vārdnīcu līdzautore.
Emīlija Soida (1924 1989) valodniece
E.Soida dzimusi 1924. Gadā Ludzas apriņķī Nirzā. No 1945. līdz
1950.
gadam viņa studējusi Latvijas Valsts universitātē latviešu valodu un
literatūru, bet vēlāk aspirantūras laikā pētījusi Pēterburgas Avīžu
valodu. Kandidātes disertāciju Vārdkopas jaunlatviešu publicistikā
(Pēterburgas Avīzes) E.Soida aizstāvējusi 1954.gadā, bet jau 1953.
gadā sākusi strādāt Universitātē, kur aizritējis viss viņas darba mūžs.
Latviešu valodas vārddarināšanas sistēmai veltīta docentes
E.Soidas doktora disertācija, kas tā arī palikusi neaizstāvēta. Viņa ir
sagatavojusi vairākas publikācijas un mācību līdzekļus augstskolai,
piemēram, Galvenās strukturālisma skolas aizrobežu valodniecībā
(1968), Adverbs un adverbēšanās mūsdienu latviešu valodā (1969),
raksts Vārddarināšanas analīzes principi mūsdienu valodniecībā un
valodā (1970) u.c. Rūpes par dzimtās valodas mācīšanu skolā ir
mudinājušas doc. E.Soidu kopā ar kolēģiem rakstīt gan latviešu valodas
mācību grāmatu vidusskolai (1963.-1977. un 1988.), gan palīglīdzekli
vidusskolas skolotājiem (1962).
Andrejs Spāģis (1820 - 1871) publicists
Dzimis Dunalkas pagasta Spāģos saimnieka (skrodera) ģimenē.
Mācījies
Raibenieku un Durbes skolā.
Meldzeres muižas īpašnieka atbalstīts, A. Spāģis apmeklēja A.
Bergmaņa vadīto Cīravas - Dzērves skolu (1834 - 1837). Pēc skolas
beigšanas A. Spāģis kļuva par A. Bergmaņa palīgskolotāju, bet no
1838.gada līdz 1853.gadam viņš bija patstāvīgs skolotājs Meldzeres
muižā. 1854.gadā A. Spāģis aizbrauca uz Krieviju par muižas
pārvaldnieku.
A. Spāģa galvenais veikums valodniecībā bija ābeces ,,Bērnu
prieks
sarakstīšana (1844, 1894), kur novecojušo burtošanu cenšas aizstāt ar
skaņu metodi, un mācību grāmata ,,Pārcēlājs, kas māca skola bērniem
viegli no latviešu valodas uz vācu valodu pārcelties (1847).
Gothards Frīdrihs Stenders (1714 - 1796) - vācu tautības
latviešu rakstnieks un valodnieks
Dzimis Augškurzemē mācītāja ģimenē. Mācījies I. Bauera
privātskolā
Subatē. No 1736. līdz 1739. gadam studējis filozofiju un teoloģiju Jēnas,
vēlāk Halles universitātē.
Atgriezies Kurzemē, J. G. Stenders strādā par mājskolotāju
Lielbērstelē,
bet vēlāk par Jelgavas vācu pilsētas skolas pārziņa palīgu (1742 - 1744).
J. G. Stenders bijis arī luterāņu mācītājs Lindes - Birzgales un Žeimes
(Lietuvā) draudzē.
1759. gadā viņš devās un Braunšveigu, kur Helmštetē izgatavojis
hercogam globusu. 1765. gadā vēl divus globusus J. G. Stenders uztaisījis
Dānijas karaļa Frederika V galmam. 1765. gadā caur Pēterburgu J. G.
Stenders atgriezies Kurzemē un strādājis par palīgmācītāju (1766 -
1769), tad par mācītāju Sēlpils un Sunākstes draudzē (1769 - 1796). No
1782. gada līdz 1787. gadam J. G. Stenders ir Sēlpils iecirkņa prāvests un
konsistorijas piesēdētājs.
J. G. Stenders ir bijis Latvijas 18. gadsimta kultūras dzīves
vērienīgākā
un autoritatīvākā personība.
Nozīmīga bija J. G. Stendera valodnieciskā darbība. Viņš sagatavo
gramatiku ,,Neue vollständigere lettische Grammatik (,,Jauna pilnīgāka
latviešu gramatika ), kas iznāk 1761. gadā. Autors ievadā raksta, ka
grāmata veltīta ,,tās tautas izglītībai un apgaismībai, uz kuras kultūras un
tikumiem balstās šejienes vispārīgā labklājība. Tās sastādīšanas pamats,
kā raksta pats J. G. Stenders, ir izruna. Par valodas paraugiem
gramatikā ir izmantoti latviešu sakāmvārdi un parunas. Gramatikas otro
daļu veido vārdnīca ,,Entwurf eines Lettischen Lexici (,,Latviešu
leksikona uzmetums).
1789. gadā J. G. Stenders izdod paplašinātu vārdnīcu ,,Lettisches
Lexicon (,,Latviešu leksikons). Tās pirmajā daļā ir latviešu - vācu,
otrajā vācu - latviešu vārdnīca. Plašo vārdnīcu (tajā ir ap 1200 lappusēm)
valodas studijām izmantojuši daudzi mūsu kultūras darbinieki, tajā ir
ievietoti arī seniski vārdi un apvidvārdi.
J. G. Stenders sekmējis arī tautas izglītošanu, veidojis progresīva
tipa
latviešu ābeces: ,,Jauna ABC un lasīšanas mācība (1782), pirmo
ilustrēto ābeci ,,Bildu ābice (1787). Viņš sāka attīstīt latviešu
zinātnisko
terminoloģiju, sarakstīja pirmo populārzinātnisko grāmatu latviešu
valodā ,,Augstas gudrības grāmata no pasaules un dabas (1774). Grāmata
atspoguļoja sava laika zinātniskās attīstības līmeni.
1989. gadā bijušajā Lašu mācītājmuižā ierīkots J. G. Stendera
muzejs un
uzstādīts tēlnieka I. Folkmaņa veidots piemiņas akmens.
19. gadsimta pirmajā ceturksnī nodibinās Latviešu literārā
biedrība
(1824), kura par savas darbības galveno mērķi izvirza latviešu valodas
pētīšanu un kopšanu. Biedrība izdod rakstu krājumu ,,Magazin,
herausgegeben von der Lettisch - Literärischen Gesellschaft
(,,Magazīna, Latviešu literārās biedrības izdota). Nozīmīgs šajā laikā ir
K. Hūgenbergera, J. Bāra, K. K. Ulmaņa un it īpaši A. Bīlenšteina
devums.
Elfrīda Šmite (1909-1989) valodniece, dialektu pētniece
E. Šmite dzimusi 1909. gada 24. septembrī Valmierasapriņķa Pāles
muižā. 1931. gadā E.Šmite iestājās Latvijas universitātes Filoloģijas un
filozofijas fakultātes Vēstures nodaļā, bet pēc gada pārgāja uz Baltu
filoloģijas nodaļu, kur toreiz lasīja lekcijas vairāki mūsu ievērojamākie
valodnieki Jānis Endzelīns, Ernests Blese, Juris Plāķis, Anna Ābele,
folklorists Ludis Bērziņš. Studiju laikā E.Šmite sāka interesēties par
latviešu valodas izloksnēm. Docentes A.Ābeles vadībā viņā izstrādāja
kursadarbu Ķieģeļu un Kūduma izloksnes intonācijas, ko pēc tam
publicēja Filologu biedrības rakstos.
1937. gadā E.Šmite sāka strādāt Izglītības ministrijas Latviešu
valodas
krātuvē par vecākā arhivāra palīdzi. Kopš 1946. gada strādāja Latvijas
PSR Zinātņu akadēmijas Valodas un literatūras institūtā. Tur E.Šmite
turpināja Latviešu valodas krātuvē aizsākto izlokšņu sistematizēšanas
darbu un izveidoja latviešu valodas dialektu atlanta teorētiskos pamatus.
Viņa sastādījusi izlokšņu vākšanas programmu, organizēja daudzas
materiālu vākšanas ekspedīcijas, izstrādāja gan karšu zīmēšanas, gan
attiecīgo komentāru rakstīšanas principus. 1955. gadā E.Šmite aizstāvēja
kandidāta disertāciju Vidus un lībisko izlokšņu saskare Dauguļos.
Pēteris Šmits (1869 - 1938) - valodnieks, etnogrāfs, folklorists
Dzimis Raunas pagasta Lisēniešu Pekša mājās lauksaimnieka ģimenē.
P. Šmits studējis slāvu filoloģiju Maskavas universitātē (1891 -1892),
austrumu tautu valodas Pēterburgas universitātē (1892 - 1896), Pekinas
universitātē (1896 - 1899).
No 1899.gada P. Šmits ir ķīniešu valodas un literatūras v. i.
Vladivostokas Tālo Austrumu institūtā, bet 1902.gadā kļuvis par šī
institūta ārštata profesoru. 1920.gadā P. Šmits kopā ar Imantas pulku
atgriezies Latvijā un strādājis Latvijas Universitātē (1920 - 1938).
Zinātniskās darbības sākumā P. Šmits pievērsies galvenokārt
valodniecībai:
? publicējis ievērojamus pētījumus par austrumu valodām - ,,Der
Lautwandel im Mandschu und Mongolischen (,,Skaņu mija mandžūru
un mongoļu valodā, 1898), ,,Chinesische Elemente im Mandschu
(,,Ķīniešu valodas elementi mandžūru valodā, 1932);
? Latvijas Universitātes ,,Rakstos publicējis valodnieciskus pētījumus
- ,,The language of the Negidals (,,Negidalu valoda, 1923), ,,The
language of the Olchas (,,Olču valoda, 1923), ,, ,,The language of the
Oroches (,,Oroču valoda, 1927), ,, ,,The language of the Olchas,,The
language of the Olchas,,The language of the Samagirs (,,Smagiru
valoda, 1928);
? sarakstījis mācību grāmatas - ,,Ķīniešu hrestomātija (1902),
,,Mandžūru valodas mācība (1907);
? izdevis latviešu valodā - ,,Ķīniešu pasakas (1936).
Savā laikā P. Šmits bija vienīgais Eiropas zinātnieks, kas
apmeklējis
gandrīz visas mandžūru un tungusu ciltis un sniedzis plašus pētījumus
par šo cilšu valodām. P. Šmits pirmais zinātniski kvalificēja tungusu -
mandžūru valodas kā patstāvīgu valodu saimi.
Dzīvojot ārpus Latvijas, P. Šmits interesējās par latviešu valodu.
Viņš
publicēja savus rakstus žurnālos ,,Mājas Viesa Mēnešraksts,
,,Austrums un Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijas rakstu
krājumā.
Pirmais P. Šmita zinātniskais darbs par latviešu valodu ir ,,Trejādi
garumi latviešu valodā, kas izdots Pēterburgā 1899.gadā. Vēlāk tiek
sarakstīta grāmatas ,,Ievads valodniecībā (1921) un ,,Ievads baltu
filoloģijā (1921).
Kārlis Kristiāns Ulmanis (1793 - 1871) - vācu tautības latviešu
literāts un valodnieks
Dzimis Valkā, tirgotāja ģimenē. Mācījies guberņas ģimnāzijā
Rīgā (1809
- 1810). Tērbatas universitātē K. K. Ulmanis studējis teoloģiju, tad
papildinājies Jēnas un Getingenas universitātēs.
K. K. Ulmanis strādājis par luterāņu mācītāju Krimuldā un
Pēterupē
(1817 - 1835). Viņš ir bijis viens no Latviešu literārās biedrības
dibinātājiem (1824). Ieguvis filozofijas doktora grādu Jēnas universitātē
(1835), K. K. Ulmanis bijis Tērbatas universitātes profesors (1835 -
1842), vēlāk dekāns, tad rektors (1839 - 1841). Pēc atstādināšanas no
amata 1842. gadā K. K. Ulmanis atgriezies Latvijā. Te viņš ir Vidzemes
skolu padomnieks (1844 - 1856) un cenšas sekmēt latviešu skolu
attīstību. Mūža pēdējos gadus K. K. Ulmanis pavadījis Valkā,
nododoties literārai un valodnieciskai darbībai.
K. K. Ulmanis sarakstījis vairākas grāmatas skolām, tulkojis un
sacerējis
reliģisku literatūru, aktīvi iesaistījies latviešu tautasdziesmu vākšanā.
Izmantojot J. Neikena materiālus, K. K. Ulmanis sastādījis
,,Lettisches
Wörterbuch (,,Latviešu vārdnīca, 1 - 2, 1872 - 1880) pirmo - latviešu -
vācu daļu (vācu - latviešu daļu papildinājis un publicēšanai sagatavojis
G. Braše).
Krišjānis Valdemārs (1825 - 1891) - viens no jaunlatviešu
kustības aizsācējiem, publicists
Dzimis Ārlavas pagasta Vecjunkuros saimnieka ģimenē. Mācījies
Sasmakā, Pūņu muižas skolā un Lubezeres draudzes skolā līdz 1840.
gadam. K. Valdemārs bijis mājskolotājs Sasmakā, pēc tam strādājis par
rakstveža palīgu Rundālē, rakstvedi Lielbērstelē un Ēdolē.
1848. gadā K. Valdemārs izveido pirmo latviešu publisko bibliotēku.
Tērbatas universitātē studējis vēsturi un filoloģiju (1854 - 1858)
un kopā
ar K. Baronu un J. Alunānu organizēja latviešu studentu vakarus. No
1859. līdz 1867. gadam K. Valdemārs dzīvoja Pēterburgā un bija
Krievijas Zinātņu Akadēmijas laikraksta ,,St. Petersburger Zeitung
redaktora palīgs un ierēdnis Finanšu ministrijā. 1867. gadā,
pastiprinoties policijas uzraudzībai, viņš pārceļas uz dzīvi Maskavā.
70. gados K. Valdemārs ap sevi pulcināja Maskavas latviešu
inteliģenci,
rosinot to darboties latviešu kultūras laukā, vākt folkloras materiālus un
kopt latviešu valodu. Viņa vadībā tika sagatavota un izdota ,,Krievu -
latviešu - vācu vārdnīca (1872), kuras izveidošanā piedalījās F.
Brīvzemnieks, A. Spāģis, I. Laube un citi. Ar K. Valdemāra gādību tika
izdota arī ,,Latviešu - krievu - vācu vārdnīca (1879). Tajās pirmo reizi
tika ievietoti arī jaunlatviešu darinājumi.
Ruta Veidemane (dzim. 1933) - valodniece, literatūras
zinātniece un kritiķe, filoloģijas zinātņu kandidāte
Dzimusi Talsos dzelzceļnieka ģimenē. Mācījusies Stendes
pamatskolā,
1952.gadā beigusi Kandavas vidusskolu un turpinājusi izglītību Latvijas
Universitātes Vēstures un filoloģijas fakultātes Latviešu valodas un
literatūras nodaļā (1953 - 1958).
R. Veidemane strādājusi Latvijas Valsts izdevniecībā par redaktori.
Bijusi par zinātnisko līdzstrādnieci Latvijas ZA Valodas un literatūras
institūtā (1967 - 1991). R. Veidemane aizstāvējusi zinātņu kandidāta
disertāciju ,,Sinonīmijas problēmas latviešu leksikoloģijā un leksikogrāfijā
(1978).
R. Veidemanes veikums latviešu valodniecības attīstībā:
? pirmā publikācija kopā ar A. Lauu - recenzija ,,Pirmā latviešu valodas
sinonīmu vārdnīca (1964);
? sarakstījusi grāmatas ,,Latviešu valodas leksiskā sinonīmija (1970),
,,Izteikt neizsakāmo. Lingvistiskā poētika (1977);
? publicējusi rakstus galvenokārt par latviešu dzejas problēmām,
piemēram, ,,Klavierkoncertsun mazs ieskats Ojāra Vācieša dzejas
semantiskajā sistēmā(1974), ,,Poētismi mūsdienu dzejā (1968), ,,Par
dzejas valodas specifiku (1969), ,,Estētiskie kritēriji un daiļliteratūras
stils (1970), ,,Rakstnieka un tautas valoda (1970), ,,Nemotivētas
atkāpes no valodas normām dzejā (1970), ,,Matemātiskā poētika par
dzejas valodas būtību (1973), ,,Atdzejošana kā bagātināšana (1974) u.
c.;
? valodnieciskie raksti un raksti par valodas kultūras jautājumiem -
,,Vēlējuma izteiksmes personu formu attīstība latviešu rakstu valodas
vēsturē (1973), ,,Izteiksmes un satura aspekts vārddarināšanā (1970),
,,Publicistikas stila specifika un izteiksmes līdzekļu izvēle' (1969),
,,Vārdu un domu līdzsvarā' (1969), ,,Vai valodu var vai nevar graizīt kā
auduma baķi (1971), ,,Par verba vietu terminoloģiskajās sistēmās
(1971), ,,Vācu īpašvārdu rakstība laikrakstos (1972) u.c.
? Gan R. Veidemanes rakstos, gan recenzijās dzejas problēmu
skatījuma un dzejas vērtēšanas pamatā ir valodas kā mākslas
materiāla un mākslinieciskās izteiksmes analīze.
5
1