Morfoloģija ir gramatikas daļa, kura aplūko:

• vārda struktūru jeb vārda morfēmisko sastāvu (piem., gald-niec-īb-a),

• vārda formu veidošanu un to paradigmas (piem., galdniecība, -as, -ai, -u, ar -u, -ā),

• ar vārda gramatiskajām formām izteiktās gramatiskās attieksmes un nozīmes, pētot gramatiskās kategorijas un vārdšķiras kopumā.

Morfoloģijā parasti iekļauj arī vārddarināšanu.

Morfoloģijas pamatvienība ir vārds tā formu daudzveidībā.

Morfoloģijā vārdam ir divas nozīmes:

• vārds ir pamatforma – piem., lietvārds, īpašības vārds, skaitļa vārds, vietniekvārds vienskaitļa nominatīvā, darbības vārds – nenoteiksmē;

• vārds plašākā nozīmē ir pamatforma ar visām iespējamajām gramatiskajām formām.

 

Morfoloģiski mazāko, nozīmīgāko valodas sistēmas vienību, vārda vai vārdformas daļu sauc par morfēmu.

Morfēmas pēc nozīmes un vietas vārdā iedala:

• galvenā jeb pamatmorfēma – sakne,

• atkarīgās morfēmas – priedēklis, piedēklis, galotne.

Sakne ir morfēma, kas kopīga veselai radniecīgu vārdu saimei. Šī kopība izpaužas vārda leksiskās nozīmes ziņā.

Piem., valde, valdīt, valdīties, savaldīgs, valdība, valdonīgs, pārvaldīt, pārvaldnieks, pārvalde, pārvaldījums, valdniece.

Morfēma sol- vārdos sols un solis nav viena un tā pati morfēma, jo nav kopības leksiskās nozīmes ziņā.

sol- sols, pasole, soliņš;

sol- solis, solītis, soļot, soļotājs;

sol- solīt, izsole, solījums.

Sakne ir obligātā vārda sastāvdaļa.

Vienā un tai pašā saknē ir iespējamas fonētiskas pārmaiņas.

Piem., log-s, lodz-iņš, pa-lodz-e, loģ-elis; snig-t, snieg-s.

Priedēklis jeb prefikss ir morfēma, kas atrodas saknes priekšā.

Piem., pa-saule, aiz-krāsne, no-gale, pār-lidot, sa-vest, ie-sarkans, ie-pa-tikties.

Piedēklis jeb sufikss ir morfēma, kas atrodas starp sakni un galotni.

Piem., lab-īb-a, lab-um-s, pielab-inā-ties; krās-o-t, krās-o-tāj-s, krās-ain-s.

Galotne ir morfēma, kas atrodas vārda beigās un kas, vārdu lokot, mainās.

Piem., kok-s, kok-a, kok-am; las-u, las-i, las-a.

Vārdā galotne var arī nebūt, reizēm vārds var beigties ar piedēkli vai sakni.

Piem., run-ā-j-u                  zied-ē-t

Morfēmas pēc to funkcijām vārdā iedala formveidotājās un vārddarinātājās morfēmās. Formveidotājas morfēmas veido vārda formu, bet ar vārddarinātājām morfēmām darina jaunus vārdus.

Priedēkļus galvenokārt izmanto vārddarināšanā.

Piem., zeme – pazeme, raksts – paraksts, nest – aiznest, likt – nolikt.

Kā formveidotāji tiek izmantoti priedēkļi vis- un jā-.

Piem., vislabākais, visskaistākais; jāiet, jālasa.

Piedēkļi ir gan formveidotājas morfēmas, gan vārddarinātājas morfēmas.

Piem., runa – run-ā-t – run-ā-j-u (ā – vārddarinātājs, j – formveidotājs piedēklis).

Galotne galvenokārt ir formveidotāja morfēma.

Piem., sol-s, sol-a, sol-am, sol-u, sol-ā.

Reizēm galotnes izmanto arī jaunu vārdu darināšanā.

Piem., cilvēk-s – cilvēc-e, skāb-s – skāb-e.

Vārda sastāva raksturošanai izmanto arī jēdzienus celms un izskaņa.

Celms ir viss vārds bez galotnes.

Piem., saul-e, pasaul-e, strādniek-s, aizzīmogo-t.

Izskaņa ir vārda daļa, kurā ietilpst vārda pēdējais piedēklis kopā ar galotni.

Piem., strād-nieks, aizzīmog-ot, aizzīmogo-tājs.

Galvenokārt pareizrunas un pareizrakstības sakarā lieto terminu fināle. Ar to apzīmē vārda beigu daļu, kas no kāda viedokļa ir svarīga skaņu sastāva vai rakstījuma ziņā.

Piem., zin-ātne, morfo-loģija, ģeo-grāfija.