Senie romieši teica: "Sacītais izgaist, rakstītais paliek". Šajā frāzē ir ietverta atbilde uz jautājumu, kāpēc radās valodas rakstu forma. Cilvēces un atsevišķas tautas vēstures un kultūras vērtību saglabātāja ir valoda.

Katras tautas rakstu valoda ir pakļauta pareizrakstības nosacījumiem, kas nostiprinājušies valodas lietojumā. No runas tā lielākoties atšķiras ar teikumu konstrukcijām un vārdu atlasi. Arī valodas lietotāja individuālā stila īpatnības galvenokārt uztveramas rakstveida formā.

Ortogrāfijas likumi jeb normas valodas attīstības gaitā var mainīties, bet katrā noteiktā laikposmā pieņemtās ortogrāfijas normas ir obligātas visiem - tās ir sabiedriski nosacītas, lai nodrošinātu visiem vienas valodas lietotājiem nepārprotamu sazināšanos.

Latviešu valodā bieži vārdu izruna saskan ar rakstību, tāpēc pirmais vārdu pareizrakstības nosacījums ir to pareiza izruna (ortoēpija). Taču daudz ir arī tādu vārdu (vārdformu), kuru rakstību nosaka īpaši likumi.

1. Latviešu valodas ortogrāfijas pamatā ir divi galvenie principi:

fonētiskais princips un morfoloģiskais princips.

 

1.1. Pēc fonētiskā principa vārdā jāraksta tie burti, kas atbilst dzirdamajām valodas skaņām.

Tā, piemēram, vārdā māte ir četras skaņas, un tās attēlo ar četriem burtiem. Fonētiskais rakstījums lietojams tā saucamajās skaidrajās pozīcijās, kad līdzskanis atrodas starp tādām skaņām, kas tā izrunu neietekmē.

1.2. Pēc morfoloģiskā principa vārdā jāraksta tāds burts, kāds būtu vārda sastāvdaļu rakstījumā tad, ja skaņa būtu skaidrajā pozīcijā. Rakstot pēc morfoloģiskā principa, neatspoguļo skaņu pārveidojumus runas plūsmā.

Tā, piemēram, vārdā darbs galotnes priekšā dzirdams nebalsīgs līdzskanis [p], bet raksta balsīgā līdzskaņa burtu b, jo vārda saknes beigu līdzskanis skaidrajā pozīcijā ir balsīgs:

Rakstot pēc morfoloģiskā principa, jāzina vārdu sastāvdaļu robežas un jāprot atšķirt pozicionālās skaņu pārmaiņas no vēsturiskajām skaņu pārmaiņām.

Rakstījums pēc morfoloģiskā principa ļauj atšķirt vienādi runātus, bet dažādi rakstītus vārdus un vārdu formas, piemēram,

2. Morfoloģisko principu ievēro salikteņu un ar priedēkļiem atvasināto vārdu rakstībā.

2.1. Salikteņa pirmās daļas beigās raksta tādu līdzskaņa burtu, kāds būtu rakstāms attiecīgajā vārdā ārpus salikteņa, piemēram,

labprāt, trešdien, biezpiens.

(labu prātu, trešā diena, biezais piens.)

2.2. Priedēklī raksta tādu līdzskaņa burtu, kāds būtu rakstāms tad, ja priedēkļa līdzskanim sekotu kāds patskanis piemēram,

(atiet, apēst, bezatbildība, izēst, uziet.)

3. Morfoloģisko principu ievēro vārda saknes rakstībā galotnes vai piedēkļu priekšā, piemēram,

4. Dažos gadījumos pareizrakstībā ir atkāpes no morfoloģiskā principa. (Sk. nodaļu «Darbības vārdu pareizrakstība»)