 |
manis nāca Vabulīte.
- Ienākusi tā katrreiz nolika mana galda medus podiņu un piena krūzi.
- Viņa bija tik laba un mīļa un tomēr tik tālu manis, visa,
ko nesu savās krūtīs.
- Kādēļ viņi tevi sauc Vabulīti? es noskumis un noskaities
jautāju.
- Tu tak esi cilvēks. Kā cilvēku var saukt Vabulīti!
- Viņa apgriezās papēža riņķī un brīnīdamies ieplēta acis:
Tev nepatīk mans vārds?
- Reiz visa zeme būšot līdzena un cilvēki velšoties zemes virsu kā
bumbiņas.
|
|