Latviešu tautas teikas stāsta, ka senāk visi ezeri esot
(lidot) pa gaisu. Tiklīdz kāds (atminēt) ezera vārdu, tas (nolaisties) uz
zemes un (noslīcināt) gan mājas, gan laukus, gan cilvēkus. Tur kur tagad
ir Burtnieku ezers, senāk (būt) pils. Vecos laikos pa gaisu (laisties)
Burtnieku ezers. Tam pa priekšu esot (skriet) putns un (saukt) : Bēdziet, ļaudis,
Burtnieks nāk! Visi ļaudis (aizbēgt) . Pilī (palikt) tikai viena jaunava. Tā
(noslīkt) kopā ar visu pili. Vēl tagad saulainā laikā ezerā varot redzēt (nogrimt)
pils
zelta torņus.
Gauja esot (gribēt) uz Krievzemi skriet, bet Melnupe (nākt) pretim
un (izdurt) Gaujai acis. Gauja (palikt) akla un (nevarēt) vairs iet, kur (gribēt) , un
(aiztecēt) caur Vidzemi uz jūru.
Zviedru kara laikā Bauskas lielā pils (būt) visgrūtāk ieņemama. Kad pils iemītnieki
(redzēt) , ka beidzot būs jāpadodas, tie pa pazemes ejām, kas esot (stiepties) pa
Mēmeles dibenu, (mēģināt) izbēgt. Bet pilskundzes (izlēkt) pa
augstajiem torņa logiem Mēmelē. Viņas vēl tagad dzīvojot pils pagrabos, kur
noslēptas milzu bagātības.
(Pēc latviešu tautas teikām.)
