No (Stāvais) krastiem Gauja nedodas taisni pār krācēm uz Valmieru, bet paliec (ass) līkumu uz dienvidiem. Tā vien šķiet, ka viņai nebūtu drosmes mesties (krāces) mutuļos un tādēļ tā cenšas šo (nenovēršamais) brīdi attālināt. Šinī Gaujas padusē aug (zems), vēju (izlauzīts) priedes, bet (saliektais) elkoņa (otrais) pusē vēris pilns ozoliem, ošiem un kļavām, kaut (pats) krastā (ievas) zari liecas ūdenī un it kā glāsta (nemierīgais) straumi. Šis (Gauja) ieloks ir nomaļš, un staigātāji tur reti iegriežas, jo (viņi) ceļš aizvien iet taisni no (Valters) kalniņa uz (Stāvais) krastiem. Tā var staigāt (daba) vientulībā un tomēr satikt cilvēkus, kuriem arī daba ir (tuvs) un (skaists) tikai cilvēku tuvumā.