 |
Tur (augt) suloti alkšņi. Tos viņš labi (pazīt). Miza
viņiem (būt) rūgti salda kā kanēlis. Viņš (atminēties) labi šo garšu un savus
pirkstus, kurus, stabuli maucot, sula (krāsot) dzeltenus. Pār upīti laipodams, viņš
(ķerties) tiem apkārt un (spiest) vaigu pie viņu vēsiem augumiem. Vēl šur
un tur viņš (atrast) kokā iegrieztas sirdis, kuras (būt)
aizaugušas ar tumšu, vecu mizu kā vecas vainas. Daža vaina viņu pār jaunu (ievainot), un
aizkustināts no vieglām sērām, viņš beidzot (iznākt) uz kādas tekas, kura viņam
no bērnu dienām (būt) pazīstama. Pēdējais zelts, ko saule aiziedama
(atstāt) padebeša malā, (dzist) aiz zemām eglītēm, bet tālumā vēl
arvien (runāt) balodītis.
|
|