Atbilde

Ceru, ka Jūs neesat tas aizbildnis, kas reiz uzsēdās uz krupja. Un nabaga krupītis esot pārsprādzis – tā man stāstīja – ar diezgan pamatīgu blīkšķi, acīmredzot tas bijis krietni resns aizbildnis.

Vai atceraties tās mazās ar režģiem pārsegtās izrakumu vietas pie veļas mazgātavas logiem Džona Grīra patversmē? Katru pavasari, kad sāka parādīties krupji, mēs mēdzām savākt šo lēkājošo kolekciju un turējām tos šajos padziļinājumos pie logiem. Reizēm tie ievēlās mazgātavā, saceldami jautru jandāliņu veļas dienā. Par šādu izrīkošanos mūs bargi sodīja, bet, par spīti visām briesmām, krupju vākšana tomēr turpinājās.

Tā vienā dienā – es neapgrūtināšu Jūs ar sīkāku informāciju – kaut kādā veidā viens no vislielākajiem un treknākajiem krupjiem bija ierāpies kādā no tiem milzīgajiem atzveltnes krēsliem pilnvaroto istabā un vēlāk pēcpusdienā, aizbildņu sēdes laikā…

Bet Jūs taču pats bijāt tur, vai ne? Un atceraties, kas notika tālāk…

Tagad, kad aizritējis jau zināms laika sprīdis, mierīgi uz pagājušo atskatoties, jāsaka: sods bija pelnīts un – ja atceros pareizi – pārkāpumam atbilstošs.

Nezinu, kādēļ esmu noskaņota uz atmiņām. Liekas, pavasaris un krupju parādīšanās atmodinājusi kādu senu krāšanas tieksmi. Vienīgais, kas mani attur no kolekcionēšanas, ir fakts, ka to neaizliedz neviens likums.

(Pēc Dž.Vebsteres)