Atbilde

Viņi izlēca no segliem. Lēnām virzīdamies uz priekšu, viņi lūkoja kaut ko ieraudzīt starp akmeņiem. Pēkšņi alķīmiķis apstājās un noliecās pie zemes. Starp akmeņu spraugām rēgojās ala. Viņš iebāza alā plaukstu un tūlīt arī visu roku līdz plecam. Bija nomanāma kāda kustība, un alķīmiķa acis no piepūles šķielēja. Viņa roka šķita cīkstāmies ar kādu, kas atradās alā. Pēkšņi ar strauju kustību, ka aitu gans izbīlī satrūkās, viņš izrāva no alas roku un pielēca kājās. Sagrābis aiz astes, alķīmiķis turēja rokās čūsku.

Arī aitu gans palēcās – prom no alķīmiķa. Čūska raustījās neprātīgā cīņā, un tās šņācieni pāršķēla tuksneša klusumu. Tā bija kobra, kuras inde cilvēku varēja nogalināt dažās minūtēs.

– Uzmanies no indes, – gans brīdināja.

“Alķīmiķis ir divsimt gadu vecs,” anglis bija teicis, Viņš noteikti zināja, kā apieties ar čūskām tuksnesī.

Aitu gans noskatījās, kā viņa ceļabiedrs dodas pie zirga un izrauj no maksts līko zobenu. Ar tā asmeni viņš smiltīs ievilka apli un ievietoja tajā čūsku. Rāpuļa trakošana acumirklī noplaka.

(Pēc P.Koelju)