Atbilde
Mīļo Garkājtētiņ!
Vai esat kādreiz kaut ko dzirdējis par Mikelandželo?
Viņš ir slavens mākslinieks, kas viduslaikos dzīvojis Itālijā. Kad par to ierunājas angļu literatūras stundā, izrādījās visi viņu pazīst, un visa klase smējās, kad es noturēju viņu par erceņģeli. Šie vārdi taču skan tik līdzīgi, vai ne? Koledžā būtu jāzina daudz kas tāds, par ko es nekad neesmu mācījusies, un tā ir
mana nelaime. Tā man iznāk piedzīvot ļoti nepatīkamus mirkļus. Bet esmu jau iemācījusies klusēt, ja meitenes runā par lietām, par kurām nekad neesmu dzirdējusi, un vēlāk uzmeklēju šos vārdus enciklopēdijā.Man gadījās briesmīgi kļūdīties pašā pirmajā dienā. Kāds ieminējās par Morisu Meterlinku, un es jautāju, vai tā ir frešmene. Tas nu izskanējis kā anekdote pa visu koledžu. Tomēr visumā esmu klasē tikpat gudra kā citas meitenes un par vienu otru par saprātīgāka.
Vai jums interesētu zināt, kā es esmu iekārtojusies? Mana istaba ir dzeltenbrūna simfonija. Vienu sienu nokrāsoju iesarkani dzeltenu, nopirku rievotu dekoratīvo audumu dzeltenā krāsā logu aizkariem un spilveniem. Vēl iegādājos mahagonija rakstāmgaldiņu, pīto krēslu un brūnu tepiķi. Tepiķim gan vidū ir tintes traips, bet es aizsedzu traipu, uzlikdama tam virsū krēslu.
Logiem ir augstas palodzes. Sēžot parastā sēdeklī, ārā paraudzīties nav iespējams. Bet es atskrūvēju rakstāmpultei spoguli, nopolsterēju pultes virsmu un novietoju pie loga. Tā izveidojās taisni vajadzīgā augstuma sēdeklis. Vēl tik jāizvelk atvilktnes kā pakāpieni, un kāp augšā! Ērti un labi!
(Pēc Dž.Vebsteres)