Atbilde

Garais apakšstāva vestibils nebija apgaismots, un, kad Džeruša nāca lejā pa kāpnēm, kāds aizkavējies pilnvarotais vēl stāvēja atvērtajās durvīs, kuras veda uz vaļējo verandu mājas priekšā. Džerušas skatienu piesaistīja dīvains cilvēka siluets – šis cilvēks šķita neparasti garš. Vīrietis pamāja ar roku automašīnai, kas gaidīja lokveida piebraucamajā ceļā. Kad auto sakustējās un tuvojās durvīm, spožie prožektori īsu brīdi asi iezīmēja vīrieša ēnu uz iekšējās sienas. Ēna atainoja groteski izstieptas, pagarinātas kājas un rokas, tās noslīdēja pa grīdu, tad parāpās augšup gar gaiteņa sienu, atgādinot milzīgu, uz izstieptām kājām šūpojošos zirnekli – garkājtētiņu.

Džerušas jautrie smiekli izlīdzināja grumbas bažīgi sarauktajā pierītē. Raksturā meitene bija gaiša un saulaina, un pat visniecīgākais prieks rada atbalsi viņas sirdī. Bet, ja var uzjautrināt pat kaut kas tik drūms kā aizbildnis, tas nozīmē, ka sagaidāms kāds neparasti patīkams pārsteigums. Nejauša acumirkļa radītajā noskaņa Džeruša smiedamās iegāja kancelejā un pieteicās misis Lipetai. Patīkami pārsteigta, Džeruša tūlīt pamanīja, ka arī pārzine, kaut gan tieši nesmaidīja, tomēr bija labdabīgi noskaņota. Pārzines seja likās tikpat laipna, kā viesus pieņemot.

(Pēc Dž.Vebsteres)