Atbilde
Džerusa izskrēja no pieliekamā kambara, kur bija gatavojusi sviestmaizes patversmes viesiem, un devās augšup pa kāpnēm veikt savus kārtējos pienākumus. Viņas tiešā pārziņā bija istaba F, kur rindās sakārtotas atradās vienpadsmit gultiņas vienpadsmit sīkuļiem no četriem līdz septiņiem gadiņiem. Džeruša sapulcināja savus uzraugāmos bāreņus, noglaudot pielīdzināja saburzītos lindraciņus, noslaucīja degunteļus un tad visus mazuļus, kārtīgi rindā nostādītus, veda uz ēdamistabu, kur tie labprāt viņai sekoja, lai kādu pusstundu svētlaimīgi mielotos ar maizi, pienu un plūmju pudiņu.
Tad Džeruša atkrita uz palodzes un piespieda satvīkušo pieri pie vēsā stikla, deniņos dunēja. Jau no pieciem rītā meitene bija uz kājām un, nervozās pārzines misis Lipetas rāta un skubināta, izpildīja visvisādas pavēles. Parastajā ikdienā, svešai acij neredzot, misis Lipetas izturēšanās ne vienmēr bija tik mierīga, pašapzinīga un cienīga, kā satiekoties ar viesiem patversmes pilnvarotajiem un dāmām, kas tos pavadīja.
Pār sala sastindzināto mauriņum un viņpus dzelzs sētai, kas iezīmēja patversmes teritorijas robežu, Džerušas skatiens aizklīda viļņainajos pakalnos, uz izklaidu izkaisītajām lauku mājām un vēl tālāk līdz pat ciema torņu smailēm, kas slējās pār kailo koku galotnēm. Diena bija galā, šķiet aizritējusi labi. Pilnvarotie un revīzijas komiteja, veikuši kārtējo apskati, nolasījuši savus ziņojumus, padzēruši tēju, tagad steidzās uz mājām, lai tur pie sprēgājošiem kamīniem uz veselu mēnesi aizmirstu savus aizbildināmos bāreņus, kas traucēja dzīves omulību. Džeruša paliecās uz priekšu un ziņkārīgi, vienlaicīgi izjūtot arī dīvainu smeldzi, vēroja kariešu un auto rindu, kas aizripoja caur patversmes vārtiem. Domās viņa sekoja līdzi vienai otrai ekipāžai uz lielajām mājām, kas izraibināja kalna nogāzes ainavu. Meitene iztēlojās sevi ietērptu kažokādas mētelī un spalvām rotātā samta cepurē; sēdeklī atzvēlusies, viņa vienaldzīgi nomurmina šoferim: Uz mājām! Bet pie iedomātās mājas sliekšņa iztēles aina saira.
(Pēc Dž.Vebsteres)