12.vingrinājums. Vārdus iekavās lieto pareizā locījumā!

Karavāna devās uz … (austrumi). Tā virzījās uz … (priekša) rīta stundās, bet dienas karstajā svelmē sastinga kā pamirusi un atkal atsāka savu gaitu tikai vēlā pēcpusdienā. Aitu gans tikpat kā nesarunājās ar … (anglis), kurš gandrīz visu laiku pavadīja pie … (grāmatas).

Dziļā klusumā aitu gans vēroja dzīvnieku un cilvēku gaitu pāri … (tuksnesis). Tagad viss bija gluži citādi nekā ceļojuma pirmajā dienā: toreiz valdīja apjukums un klaigas, bērnu brēcieni un dzīvnieku īdēšana, kam pa … (vidus) jaucās vedēju un tirgotāju nervozās pavēles.

– Pa … (šīs smiltis) es esmu malies neskaitāmas reizes, – reiz vakarā ierunājās viens no … (kamieļu dzinēji). – Un tomēr tuksnesis ir tik milzīgs un apvārsnis – tik tālu, ka cilvēks allaž spiests justies mazs mazītiņš un gribot negribot ievēro klusumu.

Aitu gans nojauta, ko dzinējs īsti domāja, lai gan agrāk nebija spēris kāju tuksnesī. Katrreiz, skatoties uz … (jūra) vai … (uguns), viņš bija cietis klusu, to pirmatnējā spēka saviļņots.

“Es esmu mācījies no … (aitas) un esmu mācījies no … (kristāls),” aitu gans sprieda. “Un es varu mācīties arī no … (tuksnesis). Tas, šķiet, ir vecs un gudrs.”

(Pēc P.Koelju)