Garkājtētiņš

                                                                                                           Fergesenholā 215 
                                                                                                               24. septembrī.

                                          Mīļo-Labo-Pilnvarniek,
                                             Kas-Nosūta-Bāreņus
                                                  Uz-Koledžu!

      Šeit nu es esmu! Vakar četras stundas braucu uz šejieni vilcienā. Traki satraucoša
un jocīga sajūta, vai ne? Es vēl nekad nebiju braukusi ar vilcienu.
      Koledža ir milzīgi liela, cilvēks te galīgi apmulst - kad izeju no savas istabas, es
vienmēr apmaldos. Par koledžu Jums uzrakstīšu vēlāk, kad nejutīšos vairs tik apstulbusi.
Tad pastāstīšu arī par mācībām. Stundas sāksies tikai pirmdienas rītā, pašreiz ir sestdienas
vakars. Vispirms esmu nolēmusi uzrakstīt Jums vēstuli, lai iepazītos. 
      Ir tik savādi rakstīt vēstules kādam, ko tu nemaz nepazīsti. Vēstuļu rakstīšana man
liekas gaužām dīvaina un neparasta, jo savā mūžā esmu uzrakstījusi ne vairāk par trim
četrām... tāpēc atvainojiet, lūdzu, ja neizdosies paraugvēstules.
      Vakar no rīta pirms aizbraukšanas man bija ļoti nopietna saruna ar misis Lipetu. Viņa
deva priekšrakstus, kā man uzvesties visā turpmākajā dzīvē, un sevišķi, kā izturēties pret
laipno džentlmeni, kurš tik daudz dara manā labā. Man jācenšotiēs parādīt viņam cieņu
visvisādā veidā.
      Bet kā lai parādu cieņu cilvēkam, kurš vēlas, lai viņu sauc par Džonu Smitu? Kādēļ
Jūs nevarējāt izvēlēties vārdu, kurā drusku vairāk personības. Tikpat labi es varētu rakstīt
vēstules Mīļajam Slitas Stabam vai Mīļajam Veļas Knaģim.
      Esmu šovasar daudz par Jums domājusi; pēc visiem šiem gadiem kāds par mani pēkšņi
sāk rūpēties, man tas nozīmē gandrīz iegūt ģimeni. Liekas, tagad es kādam piederu, un
tā ir brīnumjauka sajūta. Tomēr jāatzīstas, ka, domājot par Jums, manai iztēlei ļoti maz
atraisīšanās iespēju. Zināmi taču tikai trīs fakti:

                                  1. Jūs esat gara auguma.
                                  2. Jūs esat bagāts.
                                  3. Jūs ienīstat meitenes.

      Šķiet - tikpat labi es varētu Jūs uzrunāt arī par Mīļo Meiteņnīdēju. Bet tas skanētu
gandrīz kā apvainojums man. Varbūt saukt Jūs par Mīļo Misteru Bagātnieku? Bet to kā
apvainojumu varētu uztvert Jūs, it kā nauda būtu vissvarīgākais, kas saistās ar Jums. Bez
tam bagātība ir ļoti nestabila īpašība. Varbūt Jūs visu mūžu nemaz nenodzīvosiet kā
bagātnieks. Daudzi ļoti gudri vīri piedzīvojuši bankrotu Volstrītā. Nu, bet garš gan
Jūs paliksiet visu mūžu! Tāpēc esmu nolēmusi saukt Jūs par Mīļo Garkāji vai Garkājtētiņu.
Ceru, Jūs neļaunosieties. Tas būs tikai tāds mīļvārdiņš, un misis Lipetai par to nestāstīsim.
     Pēc divām minūtēm atskanēs zvans, pulkstenis radīs desmit. Mūsu dienu ritums iedalīts
pēc zvaniem. Mēs ēdam, ejam gulēt un mācāmies pēc zvaniem. Tas ir ļoti uzmundrinoši,
es visu laiku jūtos kā ugunsdzēsēju zirgs. Lūk, zvans jau skan! Ugunis nodziest. Ar labu
nakti!
     Ievērojiet, cik precīzi es pakļaujos likumiem - Džona Grīra namā esmu iedresēta
paklausībā.

                                                                                                             Visā cienībā
                                                                                                           Džeruša Abote