Garkājtētiņš

      10. augustā.

                                                    Mīļo Garkājtētiņ!

      Ser! Uzrunāju Jūs, sēdēdama vītola augšējā atzarē ganībās pie dīķa. Lejā kurkst varde,
virs galvas sisina sisenis, un divi mazi sprīžotāji skraida augšup un lejup gar stumbru.
Esmu šeit jau kādu stundu: tā ir ļoti ērta zaru žākle, sevišķi, ja to uzpopē ar diviem dīvāna
spilveniem. Uzkāpu šeit ar spalvu un bloknotu un ar nodomu sacerēt nemirstīgu stāstu,
bet tīrais negals ar manu stāsta varoni - esmu veltīgi noņēmusies ar viņu jau labu laiku,
bet nespēju to piespiest izturēties tā, kā es gribu, - tādēļ nolēmu to kādu brīdi pamest un
parunāties ar Jums (tas jau ari nav vieglākJūs tāpat nespēju piedabūt izturēties tā, kā es
gribētu).
      Ja Jūs atrodaties šausmīgajā Ņujorkā, es priecātos, ja varētu nosūtīt Jums mazliet no
šīs jaukās, vēju piešalkotās, saulainās ainavas. Lauki pašreiz ir īsta paradīze - atspirguši
pēc nedēļu ilga lietus.
      Runājot par paradīzi, ienāca prātā misters Kellogs. Atceraties? - pagājušajā vasarā
rakstīju Jums par mazās, baltās Korneru baznīciņas mācītāju. Un, lūk, šī nabaga vecīša
dvēselīte ar plaušu karsoni šķīrusies no dzīves pagājušajā ziemā. Biju vairākas reizes
aizgājusi paklausīties viņa sprediķus un labi iepazinos ar viņa teoloģiskajiem uzskatiem.
Tie neesot izmainījušies kopš viņa darbības sākuma. Liekas, cilvēks, kas spējis četrdesmit
septiņus gadus saglabāt nemainīgas idejas, būtu kā neparasts retums saglabājams muzeja
vitrīnā. Ceru, ka viņš atrodaš paradīzē un ar zelta kroni galvā spēlē tur arfu. Šādu godu
viņš noteikti pelnījis. Viņa vietā tagad strādā jauns vīrs - moderns un pašapzinīgs.
Draudze gan viņam īsti neuzticas, sevišķi tie, ko vada diakons Kamings. Liekas, draudzē
sāk šķelties milzīga plaisa. Šinī pusē par jauninājumiem reliģijā nedomā.
      Visu lietaino nedēļu nodzīvoju pa bēniņiem un lasīju - neprātīgi un aizrautīgi -
galvenokārt Stīvensonu. Pats autors ir pat daudz saistošāks par viņa literārajiem varoņiem.
Domāju, par viņu pašu būtu vērts sarakstīt grāmatu. Vai arī Jums vienkārši vienreizējs
neliekas fakts, ka visus desmit tūkstošus dolāru, kurus tēvs tam atstāja mantojumā, viņš
izdeva par jahtu, lai apbraukātu dienvidu jūras? Un visu mūžu nodzīvoja kā dēkains
sapņotājs. Ja man tēvs atstātu desmit tūkstošus dolāru, es rīkotos tāpat. Domas par
Veilimu satrauc mani līdz neprātam. Es gribu redzēt tropus. Gribu redzēt visu plašo
pasauli. Un kādu dienu es to redzēšu, tiešām - es redzēšu to, Garkājtētiņ, kad būšu
ievērojama rakstniece vai māksliniece, vai dramaturģe, jeb vai kaut kāda nozīmīga
persona, par ko nu man izdosies kļūt. Mani kveldina ceļotāja ilgas, un, ieraugot kādu
pasaules daļas karti, es jau tveru cepuri un lietussargu, lai dotos ceļā. "Pirms acis slēgšu,
redzēšu es dienvidus un tempļus palmu ēnā tur."

                                                                               Ceturtdienas novakares mijkrēslī,
                                                                                       sēžot uz durvju sliekšņa.

      Cik ļoti grūti šīs vēstules rindās iedabūt kādas jaunas ziņas! Pēdējā laikā Džūdija
kļuvusi tik filozofiski noskaņota, ka vēlas runāt vairs tikai par pasauli tās visumā,
nenolaižoties līdz ikdienišķās dzīves niecīgajiem sīkumiem. Bet, ja nu Jūs tomēr
pieprasāt šādus jaunumus, tad, lūdzu:
      pagājušā otrdienā mūsu deviņas cūkas pārbrida pār strautiņu un aizskrēja, tikai
astoņas atgriezās. Mēs negribam nevienu nepatiesi apvainot, bet ir aizdomas, ka
Dauda atraitnei tagad pār vienu cūku vairāk, nekā vajadzētu būt.
      Misters Vīvers nokrāsojis savu šķūni un divus skābbarības torņus spilgti dzeltenā
krāsā - kā ķirbjus. Riebīga krāsa, bet viņš saka, būšot izturīga.
      Brūveriem šonedēļ viesi - saimnieces māsa un divas māsasmeitas no Ohaio štata.
      Viena no mūsu Rodailendas sarkanbrūnajām vistām izperēja tikai trīs cālīšus no
piecpadsmit olām. Nesaprotam, kas par vainu. Rodailendas sarkanbrūnās vistas, pēc
manām domām, ir ļoti mazvērtīga suga. Es dodu priekšroku Baforpingtonas šķirnei.
       Jaunais Forkorneras pasta ierēdnis Boniringā, pirms viņu pieķēruši, paspējis līdz
pēdējai lāsītei izdzert Jamaikas ingveru, kas viņiem bijis krājumā, - apmēram septiņu
dolāru vērtībā.
      Vecais Aira Hačs slimo ar reimatismu un vairs nespēj strādāt. Kamēr pelnījis labu
algu, viņš nekā neesot iekrājis, un tagad tam jādzīvo no pilsētas žēlastības.
      Nākamajā sestdienā vietējās skolas dārzā notikšot saldējuma vakars. Ielūgti visi
ar ģimenēm.
      Man ir jauna platmale, ko nopirku pasta kantorī par divdesmit pieciem centiem.
Lūk, mans pēdējais attēls: ceļā uz siena grābšanu.
     Kļūst pārāk tumšs, vairs neko nevaru saskatīt, bet visi jaunumi jau arī pārstāstīti.

                                                                                                     Ar labu nakti!
                                                                                                          Džūdija

                                                                                                                            Piektdienā.

      Labrīt! Nu, lūk, īsti jaunumi! Vai varat iedomāties? Jūs gan nekad, nekad, nekad
nespēsiet uzminēt, kas ieradīsies Lokvillovā! Misis Semplai vēstule no mistera Pendltona!
Viņš braukšot automašīnā cauri Berkšīrai, esot noguris un gribot atpūsties jaukajā, klusajā
fermā; un, ja viņš kādu vakaru izkāptu no mašīnas Semplu durvju priekšā, vai misis Sempla
neiekārtotu viņam istabu? Varbūt viņš palikšot fermā nedēļu, varbūt divas trīs; kad būšot
ieradies, tad jau redzēšot.
      Visa māja sacelta kājās. Tīra un poš visas vietas, mazgā aizkarus. Es šorīt došos uz
Korneru ciemu nopirkt jaunu linoleju priekšnamam un divas kannas brūno grīdas krāsu
gaiteņa un virtuves izejas kāpņu krāsošanai. Dauda atraitne sarunāta rīt logus nomazgāt
(negaidītais notikums spiež mūs uz laiku piemirst aizdomas sakarā ar sivēnu). Izlasot par
mūsu rosību, Jūs varētu sākt domāt, ka parasti šinī mājā valda nekārtība. Ticiet man, tā nu
gan nav! Lai arī kādi trūkumi piemīt misis Semplai, saimniece viņa ir lieliska.
       Bet gaidāmais viesis laikam rīkosies, kā jau to visi vīrieši mēdz darīt. Viņš nedod ne
mazāko nojausmu, vai piestās pie mūsu durvīm šovakar vai pēc divām nedēļām. Tā mēs
līdz viņa atbraukšanai dzīvosim nerimtīgā satraukumā... un, ja vinš nesteigsies, mājas
pošanu nāksies atkārtot.
      Lejā ar atsperu ratos iejūgto Grovu mani gaida Ameizijs. Braukšu viena pati, bet,
redzot veco Grovu, Jums par manu drošību nebūtu jāuztraucas.

                                                                                                     Ar roku uz sirds
                                                                                                   Jums atvadas saku!
                                                                                                            Džūdija

P. S. Vai nav jauks vēstules nobeigums? Izlasīju to Stīvensona vētulēs.

                                                                                                                                   Sestdienā.

      Vēlreiz: "Labrīt!" Vakar nepaspēju vēstuli ielikt aploksnē līdz pastnieka atnākšanai,
tāpēc varu vēl šo to pierakstīt. Pastu saņemam vienreiz dienā pulksten divpadsmitos.
Pasta iznēsāšana laukos ir svētīgs labiekārtojums fermeriem. Mūsu pastnieks ne tikai
piegādā vēstules, bet pieņem un veic pilsētā dažādus pasūtījumus un uzdevumus - katru
par piecu centu samaksu. Tā vakar viņš man atveda kurpju saites un bundžiņu barojošā
kosmētiskā krēma (pirms ieguvu jauno platmali, biju saulē apdedzinajusi degunu), kā
arī zilu Vindzoras kaklasaiti un pudeli zābaksmēra - visu par desmit centiem. Tas bija
neparasti izdevīgs pirkums - sevišķi pasūtījuma dažādības dēļ.
      Bez tam pastnieks informē mūs par visu, kas notiek lielajā pasaulē. Daži pie mūsu
ceļa dzīvojošie ļaudis abonē vairākas avīzes; visus lēni apbraukādams, pastnieks tās
izlasa un tad pastāsta jaunākās ziņas tiem, kuri avīzes nesaņem. Tā gadījumā, ja izceltos
karš starp Savienotām Valstīm un Japānu jeb būtu nogalināts prezidents, vai misters
Rokfellers piešķīris miljons dolāru Džona Grīra patversmei, Jums nevajag apgrūtināt
sevi, lai pastāstītu par to vēstulē, - es par notikušo tāpat uzzināšu.
      No mistera Džervija vēl ne ziņas, ne miņas. Jums vajadzētu redzēt, cik kārtīga izskatās
mūsu māja un cik cītīgi mēs noslaukām kājas, pirms speram soli pāri slieksnim.
      Ceru, viņš drīz ieradīsies. Es ilgojos pēc kāda, ar ko parunāties. Atklāti sakot, ar misis
Semplu ir diezgan garlaicīgi. Viņa nepieļauj ar jaunām domām traucēt parasto sarunu
vieglo plūdumu. Šejienes ļaudis tiešām jocīgi. Viņu pasaule ir vienīgi šī kalna virsotne.
Viņi nav pat ne mazdrusciņ universāli - liekas, Jūs sapratāt, kā es to domāju. Tas ir tāpat
kā Džona Grīra patversmē. Tur mūsu domas no četrām pusēm ieslēdza dzelzs sēta, tikai
tad es to vēl maz ievēroju, jo biju jaunāka un briesmīgi aizņemta visādos darbos. Pagāja
viss laiks, kamēr saklāju gultas un nomazgāju manu knēveļū mutītes, tad devos uz skolu
un, mājās atgriezusies, atkal mazgāju nosmulētos purniņus, lāpīju viņu zeķes un sadiedzu
kopā Fredija Perkinsa bikšeles (viņš tās saplēsa katru mīļu dieniņu), un pastarpām mācījos
skolā uzdoto... un tad' bija jau laiks iet gulēt... tā arī neievēroju, ka man trūkst sabiedrības
domu apmaiņai. Bet pēc diviem koledžā pavadītajiem gadiem izjūtu šo trūkumu un būšu
priecīga redzēt kādu, ar ko man raisītos kopīgas valodas.
      Liekas, jābeidz. Pašlaik nekas vairs neienāk prātā... nākošreiz rakstīšu garāku vēstuli.

                                                                                                            Vienmēr Jūsu
                                                                                                                 Džūdija

P.S. Šogad nepavisam nav padevušies salāti. Agrais pavasaris bija pārāk sauss.