A.Grigulis "Labvakar, Kamila!"

Pirmā vēstule
(Par literatūras kritiku)

CIENĪJAMO DZEJNIEC!
Tev vēl nav savas dzejoļu grāmatas, un Tavā kladē ierakstīti tikai sešpadsmit
dzejoļi, kurus pagaidām neesi nevienam rādījusi. Bet Tev vēl ir visas iespējas
nākotnē. Tagad Tu gribi sarunāties ar mani par mākslas un estētikas jautājumiem.
Var jau būt, ka šis tas no manām domām Tev noderēs - kaut vai tādēļ, ka esmu
atdevis literatūrai un teātrim daudzus gadus.

Tomēr brīdinu Tevi: nepieņem visu, ko šajās  vēstulēs teikšu, par absolūtu patiesību,
jo to gan cilvēki meklē, bet, ja kādreiz atradīs, tad tā arī būs pagalam. Tev pašai
jādomā, jāanalizē, jāvērtē. Estētiskai patiesībai ir daudz durvju, paver vienas, paver
otras, meklē!

Sarunu sāksim ar dažām domām par literatūras  kritiku. Tu varbūt izsauksies:
"Atkal kritika!" Šāds sauciens izskanēja mūsu presē jau pirms simt gadiem. Un tas
arī neaprims, kamēr pastāvēs literatūra: kritika rodas reizē ar literatūru.

Tu droši vien būsi dzirdējusi par ieskatu, ka  kritika ir literatūras sekotāja.
V. Beļinskis to noliedz un norāda, ka kritika rodas reizē ar literatūru, ka tās ir viena
procesa sastāvdaļas. Lai ilustrētu šo domu, aizceļosim atpakaļ pie mūsu literatūras
senajiem apcirkņiem.

1856. gadā Juris Alunāns publicēja "Dziesmiņas"  - pirmo latviešu nacionālās dzejas
grāmatu - un pēc četriem gadiem rakstā "Grāmatu spriedēji" sāka rūpēties par kritisko
domu.

Toreiz daudzpusīgai kritiķu diferencei latviešu  literatūrā vēl nebija pamata, taču
šis aizgūtais materiāls dod labu spoguli latviešu literatūras kritikas tālākās gaitās.

Kamila, Tu raksti man, ka lasot arī mūsdienu  literatūras kritikas materiālus. Tad jau
Tev var būt interesanti šajā Jura Alunāna rakstā saskatīt šīsdienas kritiķu portretus.

Tā kā Tev varētu rasties grūtības šo Jura Alunāna rakstu sameklēt, norakstīšu to
vēstulē nedaudz saīsinātu. Skaidrības labad vietām mainīšu vārdu transkripciju.

"Visur, kur grāmatas raksta un drukā, arī atgadās  ļaudis, kas apspriezdami lasītājiem
ziņu dod, kādas šīs grāmatas esot. Šie spriedēji nu ir īpaša ļaužu šķira, kas vai nu par
naudu, vai par labiem vārdiem spriedumus par jaunām grāmatām gaismā laiž, ko tad
viss lielais ļaužu pulks kā kādu priecas mācību uzņem un pakaļ skandina. Bet vai arī
spriedums par kādu grāmatu ir patiesīgs? To neviens neprasa. (..)  Spriedumi par jaunām
grāmatām pa lielākai daļai avīzēs lasāmi. Kur nu vairāk avīzes rodas, tur arī vairāk un
savādi spriedumi par vienu pašu grāmatu būs lasāmi. Tas caur to nākas, ka avīžu
apgādātāji savā starpā nesader un viens otram maizi apskauž."

Kamila! šis pēdējais secinājums, kā Tu pati   sapratīsi, nevar attiekties uz mūsu padomju
presi. Var gan gadīties, ka dažādu izdevumu redaktori, nevis apgādātāji "savā starpā
nesader", bet tad tur, bez šaubām, ir pavisam citi subjektīvi iemesli, pie kuriem šoreiz
nedomāju pakavēties. Varbūt kādā no nākamajām vēstulēm par kaut ko līdzīgu parunāšu,
jo Tu man vaicā, kas ir "redakcijas atmosfēra".

Tagad turpināsim Jura Alunāna tekstu: "Katram  avīžu apgādātājam ir savi īpaši strādnieki
un palīgi, kas visi pēc apgādātāja prāta un domām strādā. Ja apgādātājs grib, lai viņa palīgi
šādu un nevis citādu meldiju uzvelk, tad tādas meldijas arī avīzē lasāmas. Citam avīžu
apgādātājam atkal citāda meldija labāk patīk, un viņa avīzēs arī citāda meldija skan. Tātad
par vienu pašu lietu avīzes daždažādi stāsta. (..)

Spriedumi par grāmatām iedalāmi šādās sešās šķirās. Pie pirmās šķiras pieder lēni spriedumi.
No grāmatas tik kādus gabalus izņem, tos par labiem uzslavē un rakstītāju paskubina, lai
nepiekūstot un neapsīkstot tā vēl joprojām pūlēties. Ar šādiem spriedumiem apdāvina jaunus
grāmatu rakstītājus, iesācējus, ko grib uz savu pusi dabūt. (. .) Otrā šķir ā ir slavējami spriedumi.
Še grāmatas, kas pēc kāda avižu apgādātāja domām sarakstītas, līdz debesīm paceļ, sarakstītāja
vārdu slavēt uzslavē un par lielu laimi tur, ka tāds vīrs tautai kā spoža zvaigzne atspīdējis.
Trešajā šķirā iekrīt nekatrējādi spriedumi. Še pretiniekus, ko negrib par ienaidniekiem dabūt,
gudri un drusku rāmi apstrādā. Vairāk runā par rakstītāju domām un prātu nekā par pašiem
rakstiem un ar to ļoti pūlējas, ka ar visai daudz vārdiem varētu n i e k u pasacīt."

Kamila, vai, lasot šo Jura Alunāna kritiķu grupas raksturojumu, Tev nenāk prātā tās mūsu
recenzijas, kurās recenzenti gari un plaši apraksta grāmatas autoru (cik viņš elegants, kādu
uzvalku valkā, kā spodrinātas viņa kurpes, cik lieliska ir viņa kaklasaite, cik graciozi prot
lietot lietussargu, vai atkal par citu rakstniekukāds viņš makšķernieks, cik lielas zivis izvelk,
kādus ezerus un upes apmakšķerējis) un tikai pašās recenzijas beigās nāk arī daži vārdi par
attiecīgo grāmatu un "pūlējas, ka ar visai daudz vārdiem varētu n i e k u pasacīt."

"Ceturtā šķirā atrodami lišķīgi  spriedumi. Še spriedējs liekas kādu grāmatu drusku nicināt,
bet pēcgalā tik uzslavē, vai arī otrādi - spriedējs kā viltīgs suns liekas ļoti mīļš un labs būt,
bet uz reizi neviļot gruntīgi iekož un riedams projām aiztek, grāmatu rakstītāju ļaužu
apsmieklā atstādams. Piektā šķirā nāk rupji, bezkaunīgi spriedumi. Še spriedējs rāda, ka
viņš ir vecs rakstu meistars un uz savu pretinieku, uz grāmatu rakstītāju, it lepni tik pār
pleciem paskatās. Viņš arī pats mēdz sacīt: klausieties, jūs citi, kad vecs rakstu meistars
ko runā, un panesiet to ar pacietīgu prātu; kad (vecs rakstu meistars) cieš klusu, tad
nedomājat vis, ka tad jūsu grāmata jau laba un ka jūs jau varat par citām grāmatām ko
spriest. Pa brīžam spriedējs ļaudis biedē no rakstītāja un lūko viņa rakstos šur tur kādas
paslēptas, ļaunas domas atrast, kas tik ļoti negantas  un nešķīstas, ka lahs cilvēks tās bez
apgrēcības vis nevarot pie vārda saukt. Šādi spriedurni ļaudis dziļi sagrābj."

Kamila! Vai Tev neliekas, ka atradīsies neviens vien, kas mani gribēs šajā šķirā ieskaitīt,
īpaši pēc šo manu vēstuļu izlasīšanas? Gribu tikai aizrādīt, ka nav nemaz jābūt "vecam
rakstu meistaram", mūsu laikos pietiek ar pārliecību pašapzinību, lai iekļūtu šādā grupējumā.
Alunāns tolaik gan droši vien domāja mācītājuBraži un viņa kritiku par "Dziesmiņām".

"Sesto šķiru izpilda nāvīgi spriedumi. Še spriedējs savu upuri, nabaga grāmatu rakstītāju,
no dusmām sagrābts, bez žēlastības nokauj. Šie spriedumi pielīdzināmi sudmalām, kur
sudmalnieks nelaimīgus rakstītājus,kas viņam rokās iedoti, iemet, saskrambā, sagrūž un
samaļ smalkos gabalos.

Ko tad nu ļaudis dara, šādus spriedumus par jaunām grāmatām avīzēs lasīdami? Nu viņi
lustējas un priecājas, un smejas, redzēdami ka grāmatu rakstītāji cits citu savā starpā
apkarojas, un, ja kādam ribas ielauž un ja kāds iznerrots pie zemes pakrīt, tad viņi
gavilēdami plaukstās sit un vinnētāju slavēdami līdz debesīm paceļ. Tā iet pasaulē!"

Redzi, Kamila, līdzīgas ainas var sastapt arī mūsu dienās, tikai mēs labprāt izvairāmies
saukt lietas īstajos vārdos. Varētu vēl piebilst, ka par kritikas nepareizi nopeltām grāmatām
ne visi priekā sit plaukstas un priecājas; daudziem sirdī krājas īgnums un pat dusmas. Bet
svaru kausos tas maz sveras.

Bieži mēs runājam par kritiķu kadru trūkumu,bet gandrīz nekad - par kritikas kvalitātes
paaugstināšanu.

Lai cik pretrunīgi turpinās latviešu literatūras kritikas attīstība pēc Jura Alunāna, tā tomēr
atsedz literatūras procesu, atsedz literatūras elpu.

" Ap gadsimta miju Vakareiropā jo plaši izvērsās diskusija par kritikas nozīmi. Runāja
pat par kritikas kaitīgumu, īpaši teātra kritikas kaitīgumu un nevajadzīgumu. Aizsācējs
bija  H.Zūdermanis, tomēr vairums rakstnieku Vācijā, Anglijā, Francijā izteicās par kritikas
nozīmi un vajadzību. Tie arī uzvarēja.

No latviešu kritiķiem uz šo diskusiju īpašos rakstos atsaucās Jānis Asars un Andrejs Upīts,
saprotams aizstāvot kritikas nozīmi literatūras un sabiedrības attīstībā.

Tas tomēr nenozīmē, ka kritika dažkārt, izejot no kļūdainiem kritērijiem, nevar būt kļūdaina.
Tad tā var ietekmēt literatūru un sabiedrisko domu negatīvi. Ja šāda kritika netiek noradīta,
bet turpina veģetēt, tā spējīga sagandēd visu literatūras procesu.

1972. g. PSKP CK lēmumā tika apskatīts padomju literatūras kritikas stāvoklis un norādītas
kļūdas un trūkumi. Vai šis lēmums pilnīgi realizēts, ir cits jautājums.

Sarūgtināts par nepareizu kritiku, Rainis 1923. gada oktobrī savā dienasgrāmatā ieraksta:
"Kritika ir cits vārds muļķībai."

Kamila! Vai mūsu kritika šad tad neliek atcerēties šos Raiņa vārdus?

Piezīme. Kā sauca Fausta dēlu?