A.Grigulis "Labvakar, Kamila!"
Septiņpadsmitā vēstule
(Par literārām vēstulēm un Tāravas
Anniņu)
Šīs vēstules pamatkodolam vajadzēja būt
par Tāravas Anniņu, bet Tu, Kamila, uzdevi
divus jautājumus.
Pirmais jautājums ir par literārām vēstulēm
vispār. Vakar pie Tevis esot bijusi ciemos
nākamā dramaturģe Marianna. (Pirmās lugas personu
saraksts jau esot sastādīts.) Viņa,
uzzinājusi par mūsu sarakstīšanos iesaukusies: "Cik
interesanti! Cik vienreizēji! Tas
taču vēl nekad nav bijis!"
Par to, kas interesants, nerunāsim - vienam patīk
māte, otram meita utt. Bet vienreizēji
tas nu nemaz nav. Latvieši ir nadzīgi un ātri uztver, kas
labs meklējams citās tautās.
Latviešu epistulārās literatūras kritikas pirmais
dokuments ir parādījies turpat pirms
simt gadiem. 1884. gadā "Rota" un "Tēvijā"
Vaidelaitis (citur - Vaidelotis) publicējis
savas "Literāriskas vēstules". Ideja ņemta
no G. Lesinga "L i t e r a t u r b r i e f e".
(Tu droši vien iesauksies: atkal Lesings! Bet Lesings ir tā pirmā
autoritāte, kura virza
latviešu literatūru uz reālismu. Brandess un Tēns
nāk stipri vēlāk. Un krievu
revolucionārie demokrāti - daudz vēlāk.)
Vaideloša "Literāriskām vēstulēm"
seko "Austrumā" ievietotās Apsīšu
Jēkaba
"Vēstules iz Tēvijas", no kurām dažas
arī veltītas literatūras jautājumiem. Kā
redzi,
Kamila, šis žanrs nebūt nav jauns.
Tiesa, Vaideloša vēstules ir primitīvas un pat
izpelnījušās pārmetumus (Laubes
Indriķis). Vai Tu, Kamila, domā, ka ar mūsu vēstulēm
būs citādi, ja tās kādreiz
publicēsim?
Tagad, kad esam noskaidrojuši, ka nekādu Ameriku neesam atklājuši,
atbildēšu
uz Tavu otro jautājumu par pseidonīmiem.
Vaidelaitis mūsu dienās skan diezgan briesmīgi. Bet,
ja cilvēkam būtu tāds uzvārds,
jāpacieš un jānēsā, kāds ir. Bet Vaidelaitis
ir tautiska skurbuma laikos pieņemts
pseidonīms. Viņa īstais vārds ir simpātisks
un patīkams - Straumes Jānis. Vai bija
vērts to nopulgot? Laikmets! Estētiskā atmosfēra!
Vēlāk sapro tams, viņš atgriežas
pie sava īstā vārda.
Straumes Jānis 1861-1929 ir komponists, dzejnieks, publicists,
daudzu dažādu
krājumu sastādītājs, enerģisks līdz
pat mūža beigām. Savā laikā sastādījis
un
izdevis tik retu izdevumu kā Mūzikas kalendāru 1890.
gadam.
Literāro pseidonīmu problēma ir sarežģīta.
Par šo jautājumu sarakstītas veselas
grāmatas. Sastādītas daudzsējumu pseidonīmu
vārdnīcas. Arī latviešu bibliogrāfi
ir pūlējušies, lai atšifrētu literāros
pseidonīmus. Daudz ir izdevies, un tomēr vēl
joprojām ir neatšifrēti pseidonīmi un iniciāļi
un daudz kas paliks neatšifrēts uz
visiem laikiem. Jo tālāk rit gadi, jo samazinās attiecīgu
personu laikabiedru liecības,
jo mazāk cerību uz pozitīviem rezultātiem.
Savā lielajā darba enerģijā Vaidelotis 1888.
gadā kā veltījumu III Vispārējiem
dziesmusvētkiem sastādījis un izdevis vienu no pirmajām
latviešu dzejas antoloģijām
"Dzejas rotas".
Šai antoloģijai ir tā nozīme, ka te uzņemti
daži autori, kuri vēlāk pilnīgi nozuduši
no mūsu dzejas vēstures.
Bet tas ir cits jautājums. Gribu turpināt sarunu
par pseidonīmiem. Lūk, šajā antoloģijā
ar vairākiem dzejoļiem piedalās dzejnieks Līķis.
Dzejoļi tik briesmīgi pesimistiski nemaz nav, lai
varētu pieņemt pseidonīmā Līķa vārdu.
Savā laikā šis jautājums man nedeva miera, līdz
to palīdzēja atrisināt Kārlis Egle. Lieta
tā, ka šis vārds nav vis veidots no miroņa apzīmējumaar
stiepto "ī", bet gan no īpašības
vārda "līkais" - "Līķis" ar
lauzto "ī". Tā kā vārdam nav priekšvārda,
nedz pirmā iniciāļa,
tad secinām, ka pseidonīms darināts pēc vietas
vārda, domājams mājas vārda. (Iespējamais
autora vārds - Sakss.)
Tai pašā laikā periodikā un vēlāk
uz noplēšamā kalendāra lapiņām
iespiesti daži dzejoļi
ar Griguļa vārdu. Tu un daudzi citi man jautājuši,
kāds man sakars ar 19. gs. dzejnieku.
(Formas ziņā Griguļa dzejoļi daudz gatavāki
par Līķa dzejoļiem.)
Pēteris Ērmanis liecina, ka ar pseidonīmu
Grigulis parakstījies agri mirušais dzejnieks
Jānis Lāva. Spriežot pēc tā, ka arī
šim pseidonīmam trūkst pirmā iniciāļa,
tas atvasināts
no māju vārda.
Par Raiņa un Aspazijas pseidonīmiem viss zināms.
Sevišķi nadzīgs pseidonīmu izveidošanā
bijis Rūdolfs Blaumanis. Skaitliski viņam to
arī laikam būs visvairāk.
Ir satīriskais pielikums "Purva Mala", tūliņ
rodas - Grāvracis, iznāk pielikums
"Skaidiena", tūliņ parādās - Puliers.
Pēc Rūdolfa Blaumaņa nāves "Skaidienu"
vada E. Vulfs, un, lai apliecinātu savu cieņu
iepriekšējam "Skaidienas" rediģētājam
un uzsvērtu, ka sekos viņa pēdās, Vulfs pieņem
pseidonīmu Puliera Padēls. Drusku pārdroši, ja ņem
vērā, ka īsi pirms R. Blaumaņa nāves
E. Vulfs ne visai sajūsmināti izteicies par Pulieru.
Aspazija ar savu pseidonīmu svieda protestu sejā
mietpilsonībai, bet Konrāds Bulāns
ar savu Falliju nodemonstrēja ciniķi.
Par pseidonīmu dažkārt var noderēt iecienīta rakstnieka vai kāda literāra varoņa vārds.
Pavisam dīvainā kārtā pseidonīmu izvēlējās
latviešu padomju rakstnieks Jānis Cīrulis,
"palienējot" savu pseidonīmu Alberts Bels no vācu
rakstnieka Heinriha Bella, kaut
pēdējais nevar lepoties ar sevišķi izciliem
panākumiem pasaules rakstniecībā. Kad
Albertam Belam uz to aizrādīts, viņš esot izteicies:
"Redzēsim, kurš kuru."
Šodien latviešu lasītājs vairāk pazīst Albertu Belu nekā Heinrihu Bellu.
Daudzos gadījumos rakstnieki savus pseidonīmus pārvērš par juridiskiem vārdiem.
Tā darīja Bels, tā darīja Jānis Sudrabkalns,
kurš, kā pats stāstīja, savu pseidonīmu
ieguvis tā: "Gāju pa Lāčplēša
ielu, ieraudzīju izkārtni - zelta zābaku ar kurpniekmeistara
uzvārdu Sudrabkalns, iepatikās, pieņēmu."
Aleksandrs Čaks savu pseidonīmu darināja, īsinot uzvārdu Čadarainis.
Kad vidusskolas rakstitā žurnālīti "Rīts"
sāku ierakstīt savus pirmos dzejoļus, parakstījos
ar pseidonīmu Ornulfs Airiss. Izklausās jau briesmīgi
ārzemnieciski, taču atšifrējas ļoti
vienkārši. Ornulfs nāk no Ibsena "Ziemeļu
varoņiem", bet Airiss no parasta laivas aira.
Franču baronese Aurora Didevāna 1831. gadā
aizbēga no vīra, ieradās Parīzē, ģērbusies
vīriešu drēbēs, aktīvi piedalījās
Parīzes bohēmā. Drīz vien parādījās
literāri sacerējumi
ar Žorža Sanda vārdu. Ar šo pseidonīmu parakstījās
baronese Aurora Didevāna. Vīrus un
mīļākos viņa mainīja bieži, bet "rakstnieka"
Žorža Sanda vārds palika literatūrā pastāvīgi
un uz visiem laikiem. (Mēs gan parasti feminizējam šo
pseidonīmu, un mums bieži nav
Žoržs Sands, bet gan Žorža Sanda(!).)
Ja tas nav pats pirmais gadījums, tad vismaz viens no pirmajiem,
kad sieviete kā savu
rakstnieces pseidonīmu izvēlas vīrieša vārdu.
Daudz biežāk rakstnieki vīrieši pseidonīmiem
izvēlas sieviešu vārdus - gan nopietnā,
gan humora nozarē.
Latviešu literātu un aktieru sabiedrībā daudz
komisma radīja Ziemciešu Marija ar
bārdu - Mārtiņš Zīraks.
Visniknāko dokumentu "Latviešu literatūras
soģiem un nievātājiem", kas apkaro
J. Jansona-Brauna "Domas par jaunlaiku literatūru", parakstīja
ar Brunhildes vārdu
Brunhilde ilgus gadus maskējās, un tika radītas dažādas
hipotēzes par īsto vārdu,
līdz beidzot noskaidrots, ka Brunhilde ir kādreizējais
jurists Jānis Kreicbergs.
Un beidzot, Kamila, esam nonākuši pie šīs vēstules
galvenā jautājuma - par Tāravas
Anniņu.
Ka Tāravas Anniņa ir Andrejs Upīts, to zina
visi un zina, ka ar šo pseidonīmu Andrejs
Upīts jau priekš Pirmā pasaules kara sāka parakstīt īsus
humoristiskus un satīriskus
sacerējumus gan prozā, gan dzejā.
Nenoskaidrots ir tikai viens jautājums. No kurienes radās
iegansts šādam pseidonīmam,
un no kurienes radies pats pseidonīms? Vairākas reizes es ierunājos
par šo jautājumu ar
Andreju Upīti, bet vienmēr saruna kaut kā novirzījās
sāņus.
Visi zina, ka Andrejam Upītim bija fenomenāla atmiņa.
Viņš varēja pateikt, cik maksāja
pūrs auzu pagājušā gadsimta astoņdesmitajos
gados un tamlīdzīgas lietas.
Un tomēr Tāravas Anniņa viņu pašu apmānīja un viņš savukūrt daudzus citus.
1923. gadā sakarā ar rakstnieka divdesmit pieciem
darba gadiem iznāk viņa paša
sastādīts rakstu kopojums "Rīta cēliens".
Tajā starp citu ievietota ari viņa darbu
bibliogrāfija pa žanriem. Šajā bibliogrāfijā
teikts, ka viņš Tāravas Anniņas pseidonīmu
izmantojis "Mazo cilvēku vēstulēs" 1902.
g. "Pēterburgas Avīzēs".
Taču šeit Tautas rakstnieks alojas. 1902. g. "Pēterburgas
Avīzēs" velti meklēt Tāravas
Anniņas vārdu. Tur publicētas astoņas vēstules
ar šādiem parakstiem: "anna ābelīte",
"Miķelis Riekstiņš raksta Emīlijai Liepiņai",
"Bertas Vācelītes jaunkundze", ceturtā
vēstule nav par sieviešu darīšanām, un to raksta
"barons fon Bek mežsargam Jorģe
Olente", tālāk seko "Augusts Birzais", tad "Laukmales
Puķīte", septīto vēstuli raksta
"Emma - sirdsdraudzenei Zelmai Pazara kundzei", bet pēdējo
- astoto vēstuli "Teodor
Katliņ - Rozaliņai".
Un tas viss. Tāravas Anniņas nav.
Šis pseidonīms nāk manāmi vēlāk "Dzimtenes Vēstnesi".
Bet no kurienes Andrejs Upīts aizgūst šo pseidonīmu? Pamats,
bez šaubām, tas, ka
viņš raksta satīriskus sacerējumus no sieviešu
viedokļa, kā to redzam "Pēterburgas
Avīzēs".
Tāravas Anniņa skan tīri latviski. Tomēr aizguvums, šķiet, nāk no vācu literatūras.
Braucienā pa Rietumvāciju sastapos ar vācu
tautasdziesmiņu "A n n c h e n v o n
T h a r a u". Nevar būt, ka kaut kur ir vēl cita Tāravas
Anniņa!
Kamila, domāju, ka Tev kā Andreja Upīša
cienītājai būs interesanti izlasīt visu šīs
dziesmiņas tekstu:
Anniņa no Tāravas ir tā, kura man patīk,
viņa ir mana dzīve, mana manta un mana nauda.
Anniņa no Tāravas ir atkal savu sirdi
uz mani vērsusi mīlestībā un sāpēs.
Anniņa no Tāravas, mana bagātība, mana manta,
tu mana dvēsele, mana miesa un manas asinis.
Lai arī kādus vētras pūstu,
mēs stāvēsim viens otram blakus.
Slimībai, vajāšanai, bēdām un ciešanām
jābūt mūsu mīlestības stiprinātājiem.
Anniņa no Tāravas, mana bagātība, mana manta,
tu mana dvēsele, mana miesa un manas asinis.
Ja reiz tu tiktu no manis šķirta,
dzīvotu tur, kur saule neiespīd:
es gribu tev sekot caur mežiem un jūrām,
restēm un cietumu, un ienaidnieku pulkiem.
Anniņa no Tāravas, mana gaisma, mana saule,
mana dzīve savijas kopā ar tevi.