A.Grigulis "Labvakar, Kamila!"

Divdesmit pirmā vēstule
(Trešā svētdienas vēstule)

Andrejs Upīts savā parastajā manierē iesāka: - Šo manu stāstījumu varētu
nosaukt tā:

                 PELDĒŠANĀS AR PIEDZĪVOJUMIEM

Mans ilggadējais Skrīveru paziņa Sermonis bija saņēmis Ķemeros istabiņu
un sēravotos sautēja kaulus. Kādā dienā viņš no turienes bija izrāvies un
abi ar Jāni Grāvi iebruka manā Rīgas dzīvoklī, lai kopā dotos ēst pusdienas.
Olgas nebija mājās, un man cits nekas neatlika kā padoties.

Ideja rada idejas. Ēdot pusdienas "Mazajā  Vērmanītī", Sermonis ierosināja:
mums abiem ar Grāvi vajagot braukt uz Ķemeriem. Tur esot vislabākais alus
visā Latvijā un "Allažu ķimelis" ar vislielākiem kristāliem pudelē. Par vēžiem
nemaz neesot ko runāt. Ja vēlētos, paši varēšot saķert Slokas ezerā. Bez tam,
tā kā es staigājot ar spieķi, man droši vien drīz būšot reimatisms, un tad jau
laikus vajagot iepazīties ar visslavenāko kūrortū visās jaunajās Baltijas vālstīs.
(Tas par to spieķi Sermonim bija tikai puspatiesība, spieķi nēsāju lepnības dēļ.)

Es Sermonim atteicu, ka - nāks laiks, nāks  padoms, gan jau kādreiz aizbraukšu.

"Kas par "kādreiz"! Tūliņ, "uz aci"!" Sermonis  sauca. "Ceļamies un ejam uz
vilcienu."

Neesmu no tiem, kurš vieglprātīgi skrien bez  apdomas, bet šoreiz Sermoņa
aktivitātei bija samērā ātri rezultāti. Buržuāziskās Latvijas laikā vēl nebiju
Ķemerus redzējis, un gribējās apskatīt, kas tur pa kara laikiem nopostīts, kas
palicis.

Pēc kādas stundas jau sēdējām vilcienā un  drāzāmies uz Ķemeriem. "Sēdēt
vilcienā un drāzties uz Ķemeriem" - to jūs šodien vairs saprast nevarat. Jums
liekas, ka tagadējais elektriskais vilciens pastāv jau no pasaules radīšanas
laikiem. Toreizējā vilciena sastāvā bija galvenokārt "lopu vāģi", pirmajai
"klasei" daži pasažieru vagoni, vācu tipa. Mēs, saprotams, izšķērdējāmies un
braucām kungu vagonā. Jākratās bija ilgi, turpat vai divas stundas. Labi, ka
Sermonis paķēris šo to līdzi ceļam.

Mūsu odiseja bija sākusies no rīta, un Ķemeru  kūrmājā pienāca pats karstākais
pusdienas laiks. Grāvis ierosināja aiziet pie Sermoņa un tur pārlaist pusdienas
karstumu. Sermonis iebilda, ka viņa istaba esot jumtā un jumts no skārda, tā ka
pusdienas tveices laikā varot uzvārīt olu bez petrolejas ķēķa. lerosināja aizbraukt
uz jūrmalu, nopeldēties un ap launaglaiku atgriezties Ķemeros.

"Aizbraukt uz jūrmalu?" iesaucās Grāvis.  "Ar lidmašīnu, vai? Turpat desmit
kilometru, ķeizarlaikā to vēl varēja, tad gāja zirgu tramvajs tāpat kā Baldonē
uz Daugavu."

"Nav vajadzīga ne lidmašīna, nedz zirgu  tramvajs, mēs brauksim ar fūrmani.
Ķemeros ir četri fūrmaņi."

Fūrmanis bija jautrs vīrs un pilnīgs optimists. 

"Citi fūrmaņi brauc uz Jaunķemeriem stundu,  bet es četrdesmit minūtes.
Mans zirgs zin, ko viņš dara. Ja mans zirgs brauc, tad viņš brauc, un, ja
mans zirgs stāv, tad viņš stāv."

Pusceļā Sermonis panēma no mūsu kopējās  kastes dažas pudeles alus un
pārsēdās blakus fūrmanim. Pēc neilga laika fūrmanis sāka dziedāt pats savā
meldiņā dziesmu par balto puķi. Tā dziesma ir samērā bēdīga, bet, kā jau
teicu, fūrmanis bija optimists, un viņš to dziedāja uz savu vīzi. Iznāca jautra
un skaļa dziesma.

"Mans zirgs" rikšoja nesteidzīgi.

Jaunķemeri toreiz bija pamests stūrītis. Viena  vienīga māja ar veikaliņu -
un viss.

Gar paša veikaliņa durvīm padrāzām garām lepni, jo "mans zirgs" saņēma
pāris uzmudinājumu ar pātagu.

Izbraucām cauri grambaini iebrauktām kāpu smiltīm un nokļuvām cietā,
ūdens nogruntētā liedagā. Jūrmalā tieši pretī veikalam zvilnēja vientuļš
pārītis. Pabraucām kādu kilometru uz zvejniekciema pusi. Te bija attīstības
ziņā kaut kas līdzīgs Robinsona salai. Te arī nolēmām peldēties. Vientuļa
vieta bija ļoti vajadzīga, jo peldkostīmu mums nebija, un kam toreiz vispār
bija peldkostīmi?

Tā kā iepriekšējā naktī trakojusi vētra, liedaga smiltis bija miklas, un tālab
drēbes salikām fūrmaņa ratos.

"Bet tu uzmani, ka zirgs neaizskrien ar visiem mūsu ancukiem."

"Mans zirgs zin, ko viņš dara. Ja es saku: "Stāvi!" - tad mans zirgs stāv, kad
es viņam saku: "Eji" - tad mans zirgs iet. Tāds ir mans zirgs un nevis kā citiem
fūrmaņiem."

Bijām tikko paspējuši savus apģērba gabalus salikt ratos kad fūrmanis,
peldēšanās priekā zvēriski iekliegdamies, metās jūrā.

Kliedziens bija pietiekami skaļš, lai liels kaiju bars ar baigiem kliedzieniem
un šāvienam līdzīgu troksni paceltos gaisā.

Varbūt vienu no trokšņiem "mans zirgs" izturētu - vai nu saimnieka prieka
kliedzienu par gaidāmo peldēšanos, vai arī troksni, ko sacēla kaiju mākonis, -
bet abi trokšņi bija par daudz. Pārbijies zirgs drāzas pa liedagu prom. No
ratiem izkrita tikai mans spieķis un veste.

"Ķer! Ķer! Ķer!" žēli kliedza f ūrmanis un, ūdenim šlakstot, izskrējis no jūras,
metās zirgam pakaļ.

"Nu jau ātrāk rokā nedabūs, kamēr mājās. Mans zirgs zin, kur ir mājas. Mans
zirgs nav tāds kā citi."

Nekad nebiju skrejošu zirgu noķēris un arī neticēju, ka šoreiz tas izdosies,
tādēļ mierīgi pievācu no ratiem izkritušo vesti un spieķi.

Sermonis apstājās man blakus un aizelsies teica: "Skrej jel tu, tev pie rokas
visvairāk apģērba!"

Bez šaubām, salīdzinot ar citiem, jo man bija veste un spieķis.

Var jau būt, ka, skrienot pa tik līdzenu ceļu kā liedags, "mans zirgs" arī būtu
aizdrāzies uz Ķemeriem, bet kāpu smiltīs riteņi iemuka līdz rumbām. Zirglops
apstājās un šķībi šķielēja atpakaļ.

"Mans zirgs zin, ko viņš dara; ja es saku, lai viņš stāvuz vietas, tad viņš arī stāv
uz vietas," fūrmanis lielījās, vilkdams kājās bikses.

"Labi, ka alu nesaplēsa," atpakaļceļā teica Semonis.

Tā vēl līdz šai dienai neesmu Jaunķemeru jūrmalā nopeldējies, - pabeidza savu
stāstījumu Andrejs Upīts.

Piezīme. Andreja Upīša parastais teiciens nelielā rakstnieku sabiedrībā,kur
netrūka arī dāmu: "Jūs jau taisāt tos romānus, bet man nav laika, man tie jāraksta."