Kamilas vēstule
CIENĪJAMO RAKSTNIEK!
Esmu pateicīga par Jūsu vēstulēm. Iespējams,
ka tieši Jūsu vēstuļu dēļ
man izdevās šorīt pabeigt divdesmit pirmo dzejoli.
Žēl, ka mūsu sarakste jāizbeidz. Ja esat ar "juhtalīnu"
ieziedis savus
ūdenszābakus, pārlakojis makšķerkātus
un spolēs satinis jaunās itāliešu
auklas, tad saprotams, ka saruna par literatūru jāpārtrauc.
Vakar man gadījās interesants piedzīvojums. Nesen
ievietoju "Rīgas Balss"
reklāmu pielikumā sludinājumu, ka vēlos pārdot
savu veco dīvānu ar lielo
mahagonija atzveltni. Gribu nopirkt jaunu.
Ieradās divi biedri no lietoto mēbeļu veikala. Viens
saucās biedrs Žvingulis,
otrs - biedrs Brencis.
- Cik prasāt?
- Tikpat, cik maksā jauns, jo mans vecais taču ar mahagonija atzveltni.
Viņi piekrita, tikai lai Žvingulis aizskrienot līdz
stūra veikalam un paskatoties,
cik maksājot tas glītais dīvāns, kas izlikts logā.
Tad biedrs Brencis aizpīpēja un teica:
- Ar tām jaunajām mēbelēm jau iet visādi.
Tā profesors Ziedkalniņš nopirka
jaunus, glītus krēslus. Skatoties televizoru, uztraukumā
sācis šūpoties: līmējums
atnācis vaļā, un krēsls sabrucis.
- Un pro f esors Ziedkalniņš? Vai briesmīgi sasities?
- Neko lielu. No krēsla krītot, vēl neviens
nav nosities. Vai atkal ņemsim to
pašu gaļas izcirtēju no lielā tirgus. Aizvedis uz
vasarnīcu sekciju. Abi ar
švāģeri mocījušies trīs dienas, lai to
saliktu. Beidzot tomēr nācies dārgo mēbeli
sadedzināt kamīnā.
Kamēr mēs ar biedru Brenci tā interesanti sarunājāmies,
atnāca biedrs
Žvingulis un teica, ka skaistā dīvāna vairs neesot,
kāds nopircis. Bet esot cits -
lētāks.
Biedri no lietoto mēbeļu veikala bija ar mieru par manu
dīvānu maksāt arī
mazāk. Bet, tā kā nevarēja zināt, vai lētāko
arī neizpirks (pašreiz briesmīgi
precoties, un precētie bez dīvāna nekādi nevarot
iztikt), tad norunājām tā:
viņi rīt atvedīs labāko dīvānu, kādu
varēs dabūt, un tajā vietā saņems manu
veco ar mahagonija atzveltni.
Tā runādamies, abi biedri pamanīja uz galda mūsu
saraksti un lūdza atļauju
ieskatīties.
Viņi uzmanīgi izlasīja visas Jūsu vēstules.
Tad biedrs Žvingulis pakasija aiz auss un teica:
- Diez kas nav.
Biedrs Brencis arī pakasīja aiz auss un teica:
- Es domāju, domāju un domāju, ka tomēr var iztikt.
Žvingulis:
- Es gan domāju, ka nevar iztikt. No tām vēstulēm
kodes lido uz visām pusēm.
Jaunākie autori, uz kuriem jūsu korespondents atsaucas, ir
Aristotelis un Lesings.
- Kā?! - es iesaucos. - Un Anatolijs Efross?
- Viena bezdelīga neko nenozīmē, bet kur ir Igors
Zolotuskis, Felikss Kuzņecovs,
Mihails Hrapčenko un kaut vai Borevs?
Citiem vārdiem, mēs sastrīdējāmies,
un viņi aizgāja. Saprotams, rīt būs atkal
klāt,
jo viņi ir ar mieru maksāt arī mazāk, nekā
no sākuma runājām.
Par vēstulēm esmu Jums pateicīga. Tās man
iemācī ja strīdēties par literatūru,
es vēl vairāk nekā līdz šim izjūtu,
ka bez literatūras, bez mākslas nevar dzīvot,
ka literatūrai jāstaigā visur līdz, ka ne vienmēr
visam jāpiekrīt, ka ne vienmēr
viss jāpieņem, un tas arī ir ieguvums. Mēs ar
Mariku pagājušajā nedēļā uz maiņām
visu nakti stāvējāmrindā pie teātra, lai
no rīta dabūtu nopirkt biļetes. Man sala
kājas un deguns kļuva zils kā dzērājam, sodījos
un pie sevis domāju: būtu viens
velns parāvis teātri, it kā pasaule bez tā nevarētu
iztikt! Bet, kad mēs iegājām
teātra zālē un ieraudzījām priekškaru,
kurš atvērsies , un mēs redzēsim... redzēsim...
nu kaut ko jau redzēsim, kad dzirdējām to savādo
dūkoņu skatītāju zālē, es domāju:
labais, labais,labais teātri!
Kad gājām prom, atkal teicu:
- Sasodītais, vai tad labāk nevarēja? Velns būtu
viņu rāvis!
Bet nākošajā nedēļā mēs ar
Mariku atkal iesim pa nakti stāvēt rindā, lai dabūtu
biļetes, un man atkal būs zils deguns.
Pavasaris un vasara paiet ātri. Vēl ātrāk nekā
ziema, un Jūs atkal atgriezīsities Rīgā,
saklausījies visādus stāstus, ko stāsta ūdeņi.
Varbūt atkal atjaunosim mūsu
sarakstīšanos.
Kamdēļ tad mēs nevaram izveidot vēl otro vēstuļu
sējumu, vēl trešo... ceturto...
piekto... astoto... devīto?... Nē, devītais jau
nu gan laikam neiznāks.
Jūsu Kamila